2018. gadā, tuvojoties Latvijas simtgades svinībām, Rīgas Doma kora skolas saime, katra mēneša pēdējā trešdienā, tiekas kopsapulcēs, lai uzzinātu jaunu informāciju un atsvaidzinātu savas esošās zināšanas par Latvijas tapšanas laiku, nozīmīgiem notikumiem, spilgtiem personāžiem un vēlreiz apliecinātu sev šīs zemes skaistumu.
Kopsapulces vada un par aktualitātēm stāsta Rīgas Doma kora skolas vadītājs Gints Ceplenieks. Par Latvijas tapšanu, valsts senāku un nesenāku vēsturi kopsapulcēs stāsta vēstures skolotāja Ilze Jākobsone.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. Apvienotais V un VI stāsts.
Cilvēku rūpīgi pārdomātais un ieguldītais darbs nolikto mērķu sasniegšanai ne vienmēr īstenojas, tam par iemeslu ir nevis pašu neuzņēmība, darbu iemaņu trūkums vai materiālā stāvokļa nestabilitāte, bet ārējo apstākļu ietekme, kā, piemēram, dabas untumainās izpausmes. 1918. gada pavasara un vasaras nelabvēlīgie laika apstākļi pagarina jau tā katastrofālā situācijā esošo Latvijas lauksaimniecības atveseļošanās procesu. Vēl vairāk, tie ietekmē dažādo politisko varu rīcību rudens un ziemas mēnešos.
“Ilgstošā sausuma dēļ ziemāju sējumu raža Latvijā varētu sarukt par 20% līdz 30%, savukārt vasarājus tas ietekmējis daudz nopietnāk – dažviet tiek prognozēts pat 80% līdz 90% liels ražas samazinājums. (..) Gaidāmais lietus situāciju būtiski uzlabot nevar. Ja tās būs lietusgāzes, tas būtu nedaudz pozitīvāk, tas situāciju stabilizētu. Uz lielām ražām nevaram cerēt, līdz 10 milimetriem nokrišņu to situāciju neuzlabos.” Šāda satraucoša, jau konkrētu faktu ietveroša informācija izskan pēc simts gadiem, t. i. 2018. gada 4. jūnijā Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta Panorāma”, par to runā “Zemnieku saeimas” priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
Salīdzinot 1918. gada maija un jūnija laikrakstu ziņojumus par laika apstākļiem un to ietekmi uz zemkopību un lopkopību kara saplosītajā Latvijā, ziņas ir vēl satraucošākas, ja ne dramatiskas. Aprīļa karstā saule, maija salnas, kam tālāk seko vēsas un vējainas dienas, neatnes ilgi gaidīto lietu. Daudzviet iesētā labības sēkla tā arī palika neizdīgusi.
Piemēram, divus mēnešus pēc sniega nokušanas, Valmieras apkārtnē lietus vēl nav lijis. Nelielais “pirmā pērkona lietus” tikai rada Vidzemes ļaužu vidū mānīgu cerību par laika apstākļu uzlabošanos un zaļo tīrumu, kā arī ganību atdzimšanu. “Zeme palika atkal sausa kā pelni”, šādu īsu un skaudru komentāru varam atrast 1918. gada 28. maija laikrakstā “Rīgas Latviešu Avīze” (turpmāk – RLA). Sausā laika dēļ ūdens pazūd ne tikai grāvjos, strautos, nelielajās upītēs, bet arī zemnieku saimniecību ūdens akās. Tas arī rada pārmaiņas zemnieku ikdienas darba gaitās. Ūdens mājlopu dzirdināšanai un pašu vajadzībām tiek vests no attālākām upēm un ezeriem. (RLA. Nr. 121., 1918. g. 28. maijs).
Arī lielo upju tecējums uz jūru vairs nav tik straujš. Karstā saule veicina mazo upju un strautu izžūšanu, tas samazina ūdens līmeni Daugavā, Lielupē un Gaujā. Daugavas krastu “atkāpšanās” ietekmē arī Rīgas pilsētas kanālu. Jau maija vidū tā ūdeņi redzami vien “kanāla viducī”, bet ierastā krasta līnija pārvērtusies dubļu un iedzīvotāju samesto atkritumu jūklī. (RLA. Nr. 110., 1918. g. 15. maijs). Straujo ūdens līmeņa samazināšanos Pilsētas kanālā krasi izjūt tie rīdzinieki un kara bēgļi, kuru materiālie apstākļi neļauj apmeklēt vienīgās, pavasarī jaunatvērtās, pilsētas dušas Krāsotāju ielā. Daudziem iedzīvotājiem 20 kapeikas ieejas maksa ir pārāk augsta summa, tādēļ Pilsētas kanāls un Daugava kalpo kā bezmaksas mazgāšanās vieta, bet pilsētas dušu apmeklētāju skaits dienā sasniedz vien 30 līdz 50 cilvēku. (Baltijas Ziņas. Nr. 48., 1918. g. 28. jūnijs).
Jau pirms Pasaules kara viena no lielākajām neatrisinātajām problēmām ir pilsētas ūdensapgāde. Tas īpaši skar Rīgas priekšpilsētu – Maskavas, Jelgavas un Pēterburgas iedzīvotājus, kuru sociālais un materiālais stāvoklis noteic daudz pieticīgākus dzīves apstākļus nekā pilsētas centra jaunbūvju kvartālos. Līdz 1913. gadam Rīgā joprojām dominē koka vienstāvu un divstāvu īres nami, kuru kopskaits veido apm. 74% no pilsētas dzīvojamo namu fonda. Raksturīgi, ka koka ēku dzīvokļos netiek ieplānotas ne mazgāšanās, ne labierīcības telpas, kā arī daudzviet māju pagalmos vēl joprojām tiek izbūvēti ūdens pumpji un akas. Tādēļ pirms kara un kara periodā daļa rīdzinieku no pavasara līdz agram rudenim izmanto pilsētas teritorijā esošās ūdens tilpnes kā Juglas ezeru, Māras dīķi, Daugavu u. c. vietas, lai mazgātu drēbes, peldinātu mājlopus un pilsētas transportā nodarbinātos zirgus, kā arī mazgātos paši.
19. gs. beigās Rīgas uzņēmēji – Rozenbahu dzimta – izbūvē Daugavas vidū, blakus Pontontiltam, peldētavu jeb peldu iestādi, kuras apmeklēšanas galvenais iemesls ir pilsētas iedzīvotāju personiskā higiēna un mazgāšanās, nevis peldētprasmes apgūšana. 1915. gada jūlijā militāru apsvērumu dēļ privātā peldu iestāde tiek demontēta un pārvesta uz Andrejsalas ostas apkārtni, līdz ar to pilsētas iedzīvotāji zaudē vienīgo organizēto tāda veida iestādi visā Rīgā.
1918. g. jūnija beigās vēso un vējaino laiku nomaina karstā vasaras saule, kas no jauna preses izdevumos uzjundī jautājumu par pilsētas iedzīvotāju iespēju bez maksas mazgāties. Kā viens no piedāvājumiem izskan atjaunot atpūtas un mazgāšanās vietu Zaķusalā, kā “vecos laikos”, kas līdz karam ir labi zināma un iecienīta vieta Maskavas forštates strādniekiem un viņu ģimenēm. Pārcelšanos uz salu nodrošinātu īpaši organizētas laivas par samaksu, kuru piestātne Daugavas labajā krastā atrastos līdzās spīķeriem. (RLA. Nr. 152., 1918. g. 4. jūlijs).
Līdzīgi kā mūsdienās, arī 1918. gada vasaras sākumā laikrakstu sleju autori meklē un uzrāda neierasto laikapstākļu sakritību pagātnē, galvenokārt akcentējot tā ietekmi uz lauksaimniecību. “Patstāvīgais lielais sausums atgādina vecākiem zemkopjiem 1868. g., tā saukto “sauso gadu jeb karsto vasaru”. Toreiz visu cauru vasaru Baltijā valdīja tāds karstums un sausums, ka labība uz tīrumiem pilnīgi izdega un no nemitošām [nerimstošām] meža degšanām gaiss dienu un nakti bija vienos dūmos ietīts.” (RLA. Nr. 121., 1918. g. 28. maijs).
Vācu okupācijas varas viens no galvenajiem uzdevumiem, kas arī prasīja pēc iespējas ātrāku risinājumu, ir regulāras satiksmes – dzelzceļa un upju kuģīšu līniju – atjaunošana starp Rīgu un citām apdzīvotām vietām Kurzemē un Vidzemē. Lai to paveiktu, ir nepieciešami cilvēku resursi, kurus lielā mērā atņēmis karš un bēgļu gaitas. Laikrakstu slejās vairākkārtīgi tiek pieminēts, ka daudzviet dzelzceļa atjaunošanas darbus galvenokārt veic sievietes. To arī apliecina darba sludinājumi un jaunāko “Vietējo ziņu” slejas avīzēs. Piemēram, 26. jūnija laikrakstā “Baltijas Ziņas” (Nr. 45) lasāma informācija, ka “lielu daudzumu sieviešu nodarbina pie Rīgas – Krustpils dzelzceļa pārbūves darbiem. Darbs nav grūts, un alga samērā ar darbu apmierinoša. Dzelzceļa pārbūves darbus turpināja arī pa svētku dienām [domāti – Līgo svētki].”
Vārdu salikums “darbs nav grūts” noteikti mūsdienu cilvēkam liek aizdomāties. Šo vārdu semantiskā nozīme, tā izpratne neapšaubāmi ir mainījusies pēdējo simts gadu laikā, kā tas līdzīgi ir noticis ar vārdu virknējumiem “izdzīvošanas minimums”, “materiālā labklājība”, “turīga saimniecība”, “spēcinošs un veselīgs ēdiens”, “moderni iekārtots dzīvoklis” u. t. t. Mūsdienu darba grūtuma pakāpes izpratni veido vairāki kritēriji: darba dienas ilgums, fiziskā piepūle darba paveikšanā, darba apstākļi un drošība, ko arī pārrauga un kontrolē Darba likumdošana. 1918. gadā Latvijas cilvēku vērtības, tai skaitā attieksme pret darbu, saņemto atalgojumu, atbildība par līdzcilvēkiem un darba kultūru, ir citādas. Ne vienmēr šīs iezīmes noteica ieilgušais karš, bet gan ģimenes vidē ieaudzinātā atbildības, pienākuma apziņa, kā arī tradīcijas.
Kurzemes un Zemgales bēgļu atgriešanos dzimtenē veicina ne tikai pavasarī atklātais Lībekas tilts pār Daugavu, bet arī neliels skaits upes tvaikoņu, kuģīšu, satiksme starp Rīgu, Rīgas jūrmalu, Sloku un Jelgavu. Tas nodrošina izvārgušajiem ļaudīm un lopiem nedaudz ietaupīt spēkus un ātrāk nonākt galapunktā – dzimtajās mājās. Piemēram, 1. maijā jaunatvērtajā laikrakstā “Baltijas Ziņas” (Nr. 1) lasītājs iegūst informāciju par kuģīšu satiksmi, kas informē par “ceļojumu” un piestātņu vietām starp Rīgu un Jelgavu. Maršruta kopējais brauciena ilgums ir sešas stundas 30 minūtes, t. i. no plkst. 9.00 līdz 15. 30, gan jāpiemin, braucējam nākas pārnakšņot galamērķī, lai nākamajā dienā nonāktu atpakaļ Rīgā. Avīzē arī rakstīs, ka braucēju skaits ir īpaši liels svētdienās un svētku dienās, kā tas ir Līgo svētkos (Līgo vakars – 1918. g. 23. jūnijs, svētdiena).
Līdz ar bēgļu atgriešanos, lēnām atjaunojas Latvijas pilsētas un lauki, tai skaitā arī Jelgava. Zemgales galvaspilsēta, kura līdz Pasaules karam ir plaukstošs kultūras, izglītības, tirdzniecības un agrārās nozares centrs, militārās darbības rezultātā pilnībā zaudē savu nozīmi. Tūkstošiem jelgavnieku ir pametuši dzimto pilsētu. Vēl 1914. gadā iedzīvotāju skaits sasniedz 45 700, bet 1918. g. sākumā vien apm. 8000. Bēgļu atgriešanās rada iedzīvotāju skaitu pieaugumu Jelgavā līdz 17 000, kas nesasniedz pat pusi no pirmskara pilsētnieku skaita. Valkā izdotais laikraksts “Līdums” reizē ar skumjām konstatē, ka Jelgavā ierodas “daži inteliģences pārstāvji: ārsti, advokāti, skolotāji”, bet, apskatījuši pilsētu, to pamet. Pilsētā nedarbojas neviena skola, tāpat “latviešu garīgā dzīve ir pilnībā sastingusi.” (Līdums. Nr. 88., 1918. g. 18. jūnijs).
Darbavietu un naudas trūkums rada sabiedrību, kas ik dienu dzīvo badā un trūkumā, tā var raksturot Latviju 1918. gada vasaras sākumā. Šī laika aculieciniece Anna Brigadere 1921. gadā atmiņu stāstā “Dzelzs dūre” raksta: «Vasarsvētki! [1918. g. 19., 20. maijs]
Namamātes skraida uztrauktas, tukšiem kurvjiem. Vai dabūs kaut ko nopirkt svētku galdam? Uz tirgiem tāda pārpilnība, ka ilgi nav redzēta. Bet tikai acu bauda. Puķes un meijas, meijas un puķes! Visa Daugavas piekraste, visi tirgus galdi līkst no tām, ielas, dziļi pilsētā, gar abām pusēm ziedu vālā ierotātas. Un ļaudis pērk klēpjiem zaļumu un ziedu, liek pilnus tukšos grozus, slēpj tajos nomocītās sejas un iesūc reibinošās ziedoņa smaržas kā jaunu dzīvības eliksīru. Tā mūsu tauta, rūgtā badā vēl ziedu mīlētāja, tumšākā naktī vēl zvaigžņu cerētāja.»
Vienīgais ceļš, kā izkļūt no bezcerības, ir atrast darbu. Preses sludinājumos vairums ir darba piedāvājumi ar pagaidu vai sezonālu raksturu. Ziemā sniega tīrītāji un kausētāji, malkas cirtēji, krāsns mūrnieki un ledus zāģeri (strādnieki, kuri izzāģē ledus blokus Daugavā no decembra līdz janvārim. Tālāk tos nogādā ledus pagrabos. Ledu izmanto pārtikas uzglabāšanai, ēdienu, dzērienu atdzesēšanai un atsevišķu slimību ārstēšanai). (Baltijas Zemkopis. Nr. 2., 16. janvāris; 1876. g. Nr. 49., 1876. g. 10. decembris). Pavasarī un vasarā pieprasītas ir darba rokas dzelzceļa būvdarbos un malkas sagādē pilsētai. Pieaug arī nekvalificētu bezdarbnieku savstarpējā konkurence par darbavietām. Pretendentu ir daudz – gan palikušie iedzīvotāji, gan bēgļi, gan demobilizējušies karavīri vai tie, kuri brīvprātīgi atstājuši savas armijas daļas Krievijā.
Ziemā tik ļoti nepieciešamā malka tiek iegūta, nojaucot palikušās Krievijas armijas tranšejas, tādejādi pasargājot Rīgas apkārtnes mežus no izciršanas. Neseno cīņu liecības – dzeloņstieples un telefona vadi, “kuri stiepās pa parkiem, kāpām, apstādījumiem” – tiek nolasīti vienlaicīgi ar koka tranšeju nojaukšanu arī Rīgas jūrmalā, izņemot Ķemeros un Slokā. Ja malkas sagādes darbos vairums ir vīrieši un pusaudži, tad, kā atzīst okupācijas varas kara dzelzceļa direkcija, lielākais vairākums strādnieku dzelzceļa satiksmes atjaunošanā un jaunbūves darbos ir sievietes. (Dzimtenes Ziņas. Nr. 53., 1918. g. 4. jūlijs).
1918. gada sākumā latviešu presē tiek aktualizēts jautājums par pilsētnieku darba iespējām laukos, taču, kad pienāk pavasaris, šī iecere izpaliek. Zemnieku katastrofālais materiālais stāvoklis neļauj pieņemt darbā un izmaksāt prasītās augstās algas pilsētniekiem. Visaptverošais bezdarbs ir galvenais iemesls, kādēļ Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāji meklē darba iespējas Padomju Krievijā. Izceļotāju skats ir tik liels, ka laikraksta žurnālisti piemēro šai kustībai apzīmējumu “straume”, gan piebilstot, ka jaunajā valstī neskaidrs ir palicis zemes īpašuma jautājums. Tāpat nedrīkst jaukt pirmskara Krievijas ekonomisko situāciju un pieprasījumu pēc kvalificēta darbaspēka ar 1918. gada strauji augošo bezdarbu un saimniecisko lejupslīdi. Raksta autori liek pārdomāt arī darba meklēšanas iespējas Ukrainā, “kur vairāk produktu, bet ukraiņu valodas nezināšana var radīt vēl lielākas problēmas.” (RLA. Nr. 83., 1918. g. 11. aprīlis; Nr. 93., 1918. g. 23. aprīlis; Līdums. Nr. 89., 1918. g. 19. jūnijs).
Līdzās pārtikas produktu trūkumam 1917./ 1918. gadā rodas neiztrūkstoša prasība pēc audumiem un gatavā apģērba. Taču piedāvājuma izmaksas ir pārāk augstas, piemēram, īsie zābaki – 150 rbļ., sieviešu apavi līdz 100 rbļ., bērnu zeķes līdz 7 rbļ., labākas kvalitātes bērnu kurpes līdz 20 rbļ. Šādus pirkumus nevar atļauties ne kvalificēts amatnieks, kura dienas peļņa sasniedz tikai 4 rbļ., strādnieks ar dienas algu – 3 rbļ. vai kantora darbinieks ar 125 rbļ. mēnesī. Tādēļ Rīgā un citās Latvijas pilsētās nevienu vairs neizbrīna bērni un pieaugušie basām kājām… (RLA. Nr. 147., 1918. g. 28. jūnijs; Nr. 53., 1918. g. 4. jūlijs).
Arī tirgotavu, kurās ir nopērkams lietots apģērbs, skaits Rīgā samazinās. Kara sākuma periodā šīm tirgotavām ir daudz klientu un preces ir ļoti pieprasītas. Situācija mainās, kad lietoto apģērbu skaits strauji izsīkst, bet cenas, gluži pretēji, pieaug. Kara laika cilvēks cenšas ietaupīt it visā, apģērbs nebija izņēmums. Tas tika valkāts un novalkāts, līdz apģērbu virs nevarēja pārdot tirgotavai. Audumu un gatavo apģērbu trūkums krīzes situācijā rada jaunu pieprasījumu pēc lietoto apģērba pāršūšanas darbnīcām un uzņēmīgām, zinošām šuvējām. (RLA. Nr. 80., 1918. g. 8. aprīlis).
4. jūlija laikraksta “Baltijas Ziņas” (Nr. 53) slejās lasāms skaudrs atzinums: “…visiem gribas ēst, – visiem jāstrādā”, kas pilnībā attiecināms gan uz jūrmalnieku darba čaklumu un izveicību, gan attapību, kā papildināt savus iekrājumus. Taču nesenā kara darbības zona, Rīgas jūrmala, ir kļuvusi par noslēgtu vidi.
“Klusums un vientulība valda tagad visā jūrmalā, pat arī apdzīvotās vietās. Reti kur dzirdamas klavieru skaņas, dziesmas vai smiekli, kā tas agrāk bija še uz ikkatra soļa. Uz jūrmalu vedošās ieliņas vietām pavisam aizputinātas ar smiltīm.” (RLA. Nr. 53., 1918. g. 4. jūlijs). Vēl 1918. g. pavasarī jūrmalnieki aktīvi gatavojas vasarnieku, jūrmalas viesu, uzņemšanai un ir pārliecināti par kūrorta atdzimšanu, bet vairāki apstākļi traucē idejai īstenoties. Jūrmala – nesenās pagātnes kara darbības lieciniece – nesaista atpūtnieku uzmanību ne ar ēku krāsmatām, ne lielgabalu lādiņu izārdītiem ceļiem un jūrmalas kāpām. Arī ūdens viļņi sistemātiski izskalo jūras mīnas, kas kļūst par ziņkāres objektu daudziem jūrmalas bērniem un arī par iemeslu viņu traģiskai bojāejai.
Biežie nelaimes gadījumi liek rīkoties arī vācu varai, kas ar laikrakstu starpniecību cenšas uzrunāt sabiedrību un nevērst traģēdiju turpinājumu. “Brīdinājums no piepludinātām (no jūras izskalotām) mīnām. (..) Pēdējā laikā atkārtojas šaušalīgā vairumā gadījumi, ka bērni dabū galu no piepludinātām, tas ir no jūras izskalotām krievu un angļu mīnām. Pēdējās dienās caurmērā 5 bērni ikkatru dienu dabūjuši galu aiz to, ka viņi ar akmeņu sviešanu mīnas pieveduši pie sprāgšanas.” (Dzimtenes Ziņas. Nr. 78., 1918. g. 4. jūlijs). Līdzās kara atstātajām liecībām, visaptverošai nabadzībai, satiksmes transporta trūkumam, jūrmala ir zaudējusi to spozmi un milzīgo vasarnieku pieplūdumu, kas atnesa vietējiem iedzīvotājiem pārtikšanu, atsevišķos gadījumos pat turību.
1918. gada pavasarī jūrmalnieku vidū atdzimst ideja atjaunot, nedaudz novārtā atstāto ienākumu avotu – zemeņu audzēšanu. Jaunā politiskā situācija vairs neļauj atjaunot to zemeņu noieta tirgu, kas bija pirms kara. Tikai jūrmalnieku atmiņas glabāja nostāstus par īpašiem, starp jūrmalas kāpām iekoptiem zemeņu laukiem, kuru dotā raža iepriecināja gan vasarniekus, gan rīdziniekus. Taču īpašie stāsti vijās ap dzelzceļa vagonu, kas agrā rīta ausmā tiek piepildīts ar jūrmalas zemeņu kastēm un tālāk nogādāts Pēterburgas iedzīvotājiem. Šķiet, ka daudzus jūrmalniekus aizrāva ideja par zemeņu audzēšanas tradīciju atjaunošanu, arī laikraksti pievienojas šai idejai un sistemātiski sniedz informāciju par panākumiem un jaunāko speciālo literatūru zemeņu audzētājiem. Pat okupācijas varas pārstāvētajai Rīgas pilsētas Pārtikas valdei jūrmalnieku centība un čaklums nepagāja secen, tā arī palīdz organizēt ik rītu speciālu tvaikoni vai liellaivu ražas transportēšanai uz Rīgu un kontrolē, lai prece nenonāktu pārpircēju, spekulantu, rokās.
18. jūlijā laikraksts “Līdums” (Nr. 113) informē savus lasītājus: “Zemeņu ogu nodošana Asaros un Karlsbādē (tagad – Melluži) notiek dzīvi, bez kādiem sarežģījumiem. Nopirktās ogas saber bijušā kroņa degvīna izvadāšanas kastēs un lielās mucās un tad sūta uz tvaikoņa piestātni, kur sakrauj tās liellaivās sūtīšanai uz Rīgu. Jau tūkstošiem pudu [1 puds – 16,38 kg] zemeņogu aizgādāts no jūrmalas [Rīgas] pilsētas Pārtikas valdes vajadzībām”. Bet laikraksts “Baltijas Ziņas” (Nr. 61., 13. jūlijs) sniedz mūsdienu lasītājam papildus informāciju par ogu tirdzniecību:
“Pārtikas valde uzpērk zemenes un pārdod viņas patērētājam, pievedot Daugavmalā, par iepirkuma cenām. Katram pircējam nedod vairāk par 5 kastēm; katrā kastē ir 50 – 60 mārciņas [1 mārciņa – 0,453 kg]. Atlikušās ogas izlieto maizes uzsmēra pagatavošanai. Tā ka [ zemeņu] izvešana no jūrmalas uz Kurzemi aizliegta, tad visas ogas pienāk Rīgā. Ar šādu rīcību Pārtikas valde cer panākt cenu krišanu.”
Zemeņu audzēšanai un jūras zivju ķeršanai ir sezonāls raksturs, kurā ir nodarbināta visa ģimene. Taču bērniem, it īpaši no trūcīgo ļaužu vidus, ir arī cits pienākums. Cauru gadu jūras viļņi ne tikai izskalo kara mīnas, bet arī kuģu vraku dēļu gabalus un akmeņogles, kas ūdenī ir iekritušas no tvaikoņiem. Jūrmalnieku bērni ar groziņiem un maisiņiem apstaigā pludmales krastus, lai uzlasītu ikkatru gabalu “dārgā” kurināmā un nejauši pamanītos dzintara gabaliņus. Šī nodarbe daudziem bērniem kļūst par ikdienas rūpalu, jo pircēju jūrmalā netrūkst. Jāpiemin, ka šāda veida piepelnīšanās ir novērojama arī pirmskara Rīgā, rūpnīcu un fabriku korpusu apkārtnē, kur mazie rīdzinieki uzlasa izbirušās akmeņogles no zirgu vezumiem.
Jāņi pagāja klusi… Vienīgi okupācijas varas pārstāvji par sevi no jauna atgādināja, uzsverot šīs zemes īpašo saikni ar Vāciju. Jāņu dienā no Rēveles (mūsdienās – Tallinas) ierodas Austrumu frontes virspavēlnieks, Bavārijas princis, Leopolds ar savu dēlu princi Georgu un pavadošo militāro goda svītu. Apskatīdami Rīgu, tie tuvāk iepazinās ar Domu, Pētera baznīcu, pareizticīgo katedrāli u. c. vēsturiskām celtnēm, tālāk devās izbraukumā uz Ķeizarmežu (mūsdienās – Mežparku), bet nākamajā dienā ar motorlaivu dodas braucienā pa Ķīšezeru, Baltezeru un Sarkandaugavas kanālu. 25. jūnijā ķeizariskās Vācijas pārstāvji apmeklē Jelgavu, bet 26. jūnijā – Liepāju. (Baltijas Ziņas. Nr. 45., 1918. g. 25. jūnijs; RLA. Nr. 145., 1918. g. 26. jūnijs).
Šķiet, ka būtu saistoši uzzināt Viņa ķeizariskās augstības pārstāvju izjūtas, braucot pa Rīgas, Jelgavas, Liepājas tukšajām ielām un apmeklējot no cilvēkiem tukšās baznīcas.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. IV stāsts.
1918. gada pavasaris atnāk strauji. Siltie aprīļa saules stari izkausē pēdējās sniega un ledus liecības, izpaliek arī gaidītie plūdi Latvijas lielākajās upēs. Visilgāk ledus uzkavējas Daugavā “pretī pilsētai” un Rīgas nomalē – Mazās Daugavas teritorijā starp Zaķusalu, Lucavsalu un Mūksalas ielu. Tikai 11. aprīlī tumšie upes ūdeņi pārrauj ledus radītos sprostus un atbrīvo ceļu Daugavas līdzenajam tecējumam uz jūru.
Ilgi gaidītā saule, visaptverošais siltums ielaužas pilsētnieku vēsajos un mitruma pārņemtajos mitekļos, tas it kā ar vienas rokas vēzienu liek aizmirst pārdzīvoto ziemas aukstumu un mūžīgās rūpes par kurināmā trūkumu, tā sagādi. Savukārt mēneša pēdējā dekādē ļaužu prātus pārņem jaunas bažas un raizes: ilgstošā karstuma un sausuma dēļ dzeltē ziemāju tīrumi un ganības, pēc lietus sauc zeme, kurā tik grūti iegūtā sēkla negrib dīgt. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 97., 1918. g. 27. aprīlis).
Nelabvēlīgie pavasara laika apstākļi, atmiņas par iepriekšējās ziemas pārciesto badu un aukstumu liek rīkoties ikvienam rīdziniekam. Katrs piemājas zemes stūrītis, pat nesenā pagātnē – lepna pilsētnieka piemājas puķu dobe – iegūst jaunu, vitāli svarīgu nozīmi izdzīvošanai. 1918. gada pavasarī Rīgā valdošo atmosfēru un noskaņu spilgti raksturo notikumu aculieciniece, sabiedriskā darbiniece un rakstniece, Anna Brigadere atmiņu vēstījumā “Dzelzs dūre” (1921).
“Politika it kā nokāpusi no tribīnes. Degošākais dienas jautājums: ģimeņu dārziņi! Sēklas! Kur ņemt sēklas? Katra sauja graudu – rets dārgums. Strādnieki, inteliģence, visi meklē dārziņus. Skolotāji, mākslinieki, ierēdņi steidzas ar lejkannām, grābekļiem, lāpstām. Jauns prieks un uzņēmība sejās.”
A. Brigaderes teikto apstiprina periodisko izdevumu “Rīgas Latviešu Avīze” un “Līdums” informatīvās slejas, kā arī laikrakstu pielikumu lappuses, kurās melnbaltās reklāmas ziņo par iespēju iegādāties dārzaugu sēklas. Tāpat lasītājs tiek brīdināts par atsevišķu pārdevēju krāpniecisko darbību, kuri pērnā gada kultūraugu sēklas pārdod kā jaunas, dīgtspējīgas. Pēdējais ziemas mēnesis, februāris, un pavasaris kļūst par īstu pārbaudījumu visiem, kuri patstāvīgi dzīvo Rīgā, tās apkārtnē vai pagaidu mājvietu atraduši līdz politisko kolīziju atrisinājumam.
Bads un slimības – šarlaks, dizentērija (asinssērga), bakas un vēdera tīfs – ir bieži un nevēlami viesi ļaužu mājokļos. Skaudra ir preses izdevuma sniegtā februāra statistika par Rīgas iedzīvotājiem: piedzimuši 107 bērni (60 zēni un 47 meitenes), salaulāti 28 pāri, bet 705 cilvēki jeb 287 sievietes un 418 vīrieši miruši. (RLA. Nr. 94., 1918. g. 24. aprīlis).
Arī okupācijas vara ir spiesta atzīt kritisko stāvokli ar pārtikas produktiem pilsētā un tās apkārtnē. Piemēram: 1918. g. aprīļa sākumā bijušā Rīgas II preču stacijas laukumā pie Komercviesnīcas (Hotel de Commerce, tagad Metropole Hotel by Semarah, Rīga; Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas stūrī) tiek ierīkots kartupeļu lauks, kuru apvij dzeloņdrāšu žogs. Zemes apstrādes un kartupeļu stādīšanas darbus veic vācu karavīri. Līdzīgi okupācijas pārvalde plāno iekārtot sakņu dobes arī citviet pilsētā, vietās, kam “līdz šim nebija nekādas nozīmes”. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” neaizmirst atgādināt, ka pirms kara bijušajā II stacijas laukumā bija plānots celt III pilsētas teātri jeb latviešu teātri. (RLA. Nr. 83., 1918. g. 11. aprīlis; Dzimtenes Vēstnesis. Nr.64., 1912. g. 17. marts).
“Rīgas Latviešu Avīzes” reklāmu un sludinājumu lappusēs nevar nepamanīt Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības piedāvājumu: kursus un speciālās literatūras sarakstus dārzkopībā, biškopībā un sīklopu audzēšanā. Izsludināto kursu biežums liek domāt par sabiedrības lielo ieinteresētību apgūt jaunas iemaņas krīzes situācijā, kas ļautu pašu spēkiem izaudzēt kaut nelielu daļu no tik nepieciešamiem sakņaugiem. Tāpat laikraksts publicē nelielus kursu tēmu izklāstus, izglītojošus rakstus par 20. gs. sākumā latviešu virtuvē mazāk iecienītiem un zināmiem dārzaugiem, piemēram, tomātiem, sparģeļiem, kressalātiem u.c. Kultūraugu apraksti izskan kā pamācība par to lietošanas lietderību ikdienas uzturā, it īpaši bada un slimību novārdzinātiem cilvēkiem.
Viens no galvenajiem Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības priekšstāvjiem, periodiskā izdevuma “Rīgas Latviešu Avīze” lauksaimniecībai veltīto rakstu autoriem ir agronoms Kārlis Ulmanis. Iespējams, ka viņa vadītajos kursos brīžiem izskan politiskā brīvdomība, kura tiek veiksmīgi savīta ar jaunlopu audzēšanas pamācībām un Dānijas sasniegumiem šajā nozarē. Piemēram, 1918. g. 11. aprīlī laikrakstā publicēts raksts “Mūsu lauksaimniekiem”, kurā atstāstīts kāda “anonīma” biedrības lektora teiktais par Latvijas lauku atjaunošanas darbiem. Kā ievadteikums, bet reizē kā uzruna, izskan: “Tava griba būs tavs liktenis!”. Šķiet, ka grūti ir neatpazīt K. Ulmanim tik raksturīgo retoriku un domas formulējumu.
Latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku izteiktie valodas līkloči, publisko runu zemteksti un nacionālā gara uzturēšana nav pieņemama, ir pat kaitinoša okupācijas varai. Kopš marta Rīgas Latviešu biedrības namā (turpmāk: RLB) no jauna mostas latviešu kultūras un mākslas gars, kas ilgus gadus bija atdevis savu mājvietu kara lazaretei. Neraugoties, ka telpu mitrums un aukstums liek pasākumu apmeklētājiem palikt virsdrēbēs, nams pulcē dažāda vecuma ļaudis, kam nav sveša latviešu literatūra, vēsture, māksla, folklora un mūzika. Gan laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze”, gan mēnešraksts “Jaunā Latvija” mūsdienu lasītājam dod iespēju rekonstruēt 1918. g. pavasara RLB pasākumu kalendāru un dalībnieku vārdus.
Tā 2. aprīlī noris latviešu rakstnieku vakars ar K. Skalbes, J. Sudrabkalna, J. Akuratera, V. Eglīša, K. Krūzas un M. Valtera piedalīšanos, kuru organizē Latviešu rakstnieku un žurnālistu biedrība. Pasākuma mērķis ir savākt materiālos līdzekļus bez darba palikušajiem radošās inteliģences pārstāvjiem, kā arī sniegt iespēju uzstāties aktieriem – bezdarbniekiem. Jau 6. aprīlī K. Skalbe sniedz priekšlasījumu par latvju dainām, bet 12. aprīlī – M. Valters turpina lekciju ciklu pasaules mākslas vēsturē u. t. t. (RLA. Nr. 74., 1918. g. 30. marts, Nr. 77., 1918. g. 4. aprīlis).
Vācu vara noteikti pamanīja latviešu kultūras centra dzīves atdzimšanu, nacionāli politisku spēku konsolidēšanos vienviet un “kaitīgu” ideju apriti kultūras un mākslas paspārnē. Kā atzīmē Kārļa Skalbes tuvākais draugs un domubiedrs Jānis Akuraters: “ 1918. g. marta mēnesī mēs ar Skalbi kā Nacionālpadomes [Latviešu Nacionālās Pagaidu padomes] sekretāri Nacionālpadomes uzdevumā tikām komandēti uz Rīgu, lai stātos sakarā ar Rīgas nacionāli noskaņotām aprindām un organizācijām, informējot tās par Nacionālpadomes darbību un mērķiem. Rīgā, kā zināms, toreiz smaka pilnīgi zem vācu jūga, un katra nacionāla doma tika te pilnīgi nospiesta. (..) Skalbe izdabūja [apgabala virskomisāra senatora] atļauju noturēt priekšlasījumu par latvju dainām. (..) Tas bija savāds vakars pustukšajā Latv.[iešu] biedrības zālē. Bet nedaudzajiem klausītājiem [apm. 100 cilvēki] Skalbe runāja tik skaisti par dainu garu, ka tie visi saprata šai runā apslēptu politisko domu.” (Kārlis Skalbe. Mūža raksti. VI. Rīga: Mansards, 2013., 131.- 133. lpp.).
Lai nepieļautu pamatiedzīvotāju politiskās domas apmaiņu publiskajā telpā un nerastos pagrīdes darbība, tiek izstrādāts “Noteikums par sapulču un biedrošanās tiesību Rīgas un Sāmsalas guberņās” (turpmāk: Noteikums), kas stājas spēkā 1918. gada 27. aprīlī. (Baltijas Ziņas. Nr. 9., 1918. g. 11. maijs; RLA. Nr. 109., 1918. g. 13. maijs). Vācu okupācijas varas iestādes aizliedz politiska rakstura sapulces, demonstrācijas un vārda brīvību, kā arī: “visas savienības un biedrības, kuras kalpo kaut kādiem politiskiem mērķiem vai kaut kādu politisku lietu iztirzāšanai, ir slēgtas.” Esošajām biedrībām un savienībām tiek noteikta obligāta prasība atjaunot līdzšinējās izsniegtās darbības atļaujas, neizpildīšanas gadījumā: 10 000 marku vai cietuma sods – viens mēnesis.
Minētā Noteikuma īstenošanai ir nepieciešama gan policija, gan žandarmērija un… kolaboracionisti, kuri gatavi atbalstīt okupācijas varu dažādos veidos un ar dažādiem līdzekļiem. Par šādu līdzpilsoņu eksistenci un darbību savos atmiņu vēstījumos stāsta sabiedriskie un kultūras darbinieki, piemēram, J. Akuraters, A. Brigadere, K. Skalbe, vēlāk arī Ī. Kaija u. c.
Kaut arī apritējis mēnesis kopš noslēgtā Brestas miera līguma (3. marts), kas nosaka vienotu ķeizariskās Vācijas ģeopolitiskās telpas izveidi Baltijā, tas neatvieglo ne pasta sūtījumu piegādi, ne cilvēku pārvietošanās iespējas, ne arī mobilu informācijas apmaiņu civiliedzīvotāju vidū okupētajās zemēs. Tikai 6. aprīlī laikrakstā “Rīgas Latviešu Avīze” publicēts ģenerālleitnanta, gubernatora fon Altena paziņojums, kas atceļ iepriekšējo pārvietošanās aizliegumu un ierobežojumus Rīgas guberņā. Tādejādi “Slokas, Salas, Piņķu, Katlakalna, Biķeru, Doles, Ikšķiles, Salaspils, Ropažu, Allažu, Ādažu, Carnikavas, Daugavgrīvas draudzes, kā arī Rīgas pilsētas apgabala iedzīvotājiem ir atkal atļauts ceļot kājām, braukšus, ar ratiem, kamanām, zirgiem, pa ūdeni un dzelzceļu iekšpus Rīgas guberņas uz armijas pases vai personas apliecinājuma pamata”. (RLA. Nr. 79., 1918. g. 6. aprīlis). Vācu militārās pārvaldes jeb armijas pase bija obligāts dokuments personām no 10 gadu vecuma, kuras atgriezās no bēgļu gaitām savās dzimtajās mājās, it īpaši Kurzemes iedzīvotājiem. Dokuments ietver plašu informāciju par īpašnieka identitāti: vārds, uzvārds, nacionālā un reliģiskā piederība, ģimenes stāvoklis, adrese, personas fotogrāfija (2/3 auguma), pirksta nospiedums un auguma garums, kā arī norāde uz fiziskām nepilnībām.
Pavasarī pieaug okupācijas varas izsniegto personu dokumentu skaits, to diktē strauji augošais bēgļu skaits, kuri vēlas pēc iespējas ātrāk nonākt dzimtajā sētā un uzsākt pavasara darbus pamestajos tīrumos. Latviešu laikraksti sistemātiski ziņo par cilvēku pārvietošanos caur Rīgu, kuras apkārtnē ir spiesti uzturēties vairākas nedēļas, pat mēnešus, lai saņemtu identitātes apliecinājumu. Īpaši periodiskais izdevums “Rīgas Latviešu Avīze” kavējas pie bēgļu vizuālā un materiāla stāvokļa apraksta, iztaujā par pēdējo gadu uzturēšanās vietām un pārdzīvoto, sniedz informāciju par ceļinieku tālākajām gaitām.
Piemēram, 12. aprīlī avīze ziņo par Kurzemes bēgļiem no Vēravas apkaimes (tagad: Veru, Igaunija), kuri Rīgā iepērk sakņaugu sēklas, saimniecības lietas un darba rīkus zemkopībai, kā arī saņem ceļošanas atļaujas, kas dod iespēju doties tālāk uz Tukuma, Talsu un Dobeles apvidu. 24. aprīlī izdevuma korespondents raksta, ka cauri Rīgai no Ainažu apkārtnes uz Ragciemu, Lapmežciemu un Bigauņciemu dodas zvejnieku bēgļu ģimenes. Svešumā viņi turpinājuši savu tradicionālo nodarbi – zvejniecību -, tādēļ nav tik smagi izjutuši bada sekas. Neraugoties, ka Kurzemes zvejnieku ciemati un mājas aktīvās kara darbības dēļ “pilnībā iznīcinātas”, kā arī trūkst būvniecības materiāli un līdzekļi jaunu zvejniecības rīku iegādei, vēlme atgriezties un dzimtās zemes mīlestība ir lielāka par gaidāmo postu un nabadzību. Raksta autors iesaka: turpmāk katra ciemata zvejniekiem apvienoties “savienībās” – tas ļautu ātrāk uzlabot dzīves un darba apstākļus. 26. aprīlī Rīgas ielās novērojama līdz šim lielākā bēgļu straume, kas atgriežas no Ziemeļvidzemes, Valkas apriņķa, “uz savu dzimteni” – Kurzemi. “Vairākiem lāgiem nepārredzami garās rindās viņi brauca caur pilsētu. (..) Cilvēki un lopi tik izvārguši, ka tikai reti kādu jaunāku vīrieti vai sievieti redzēja gurdi velkamies līdzās nokusušajam zirdziņam”. Tāpat raksta autors min, ka kurzemnieki savlaicīgi un tālredzīgi ir iegādājušies un līdzi uz posta pārņemto dzimteni ved Vidzemes labību un sēklas kartupeļus, kā arī pārtiku. (RLA., Nr. 84., 1918. g. 12. aprīlis; Nr. 94., 1918. g. 24. aprīlis; Nr. 98., 1918. g. 29. aprīlis).
Minētie apraksti atmiņā atsauc mākslinieku Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka atstāto mantojumu – darbu skices un gleznas, kurās līdzīgi kā avīzes korespondenta rakstītajā vizuāli tveram kara bēgļu traģismu, dzimtās zemes zaudējumu, neziņu par nākotni un salauztos likteņus. Zīmīgi, ka nevienā aprakstā nav minēts aptuvenais bēgļu skaita lielums. Iespējams, ka šāda veida precizējumi tika liegti un svītroti no cenzora puses.
Līdz ar bēgļu plūsmu no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Krievijas Rīgā nonāk laikraksti, kuri papildina vai noliedz esošās ziņas, kas “atskrējušas” pa priekšu uz pilsētu ar ļaužu valodām. Šķiet, ka ikkatrs laikraksts, kas atceļojis līdz pilsētai, ar lielu rūpību tiek izlasīts un pārlasīts, lai tālāk tiktu nodots nākamajam lasītājam. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” pat atļaujas komentēt Valkas izdevumu “Līdums”, kurā saskata daudz saistoša materiāla, īpaši uzsverot mazpilsētas lielo pienesumu latviešu kultūras saglabāšanā un teātra mākslas izkopšanā. “Vispār latviešu nacionālā pašdarbība tur [Valkā] liekas daudz ražīgāka ejam, nekā Rīgā.” Turpat avīzē tiek minētas Ziemeļlatvijas mazpilsētas vēlme atņemt Rīgai tās nozīmi kā teātra mākslas centram, piesaistot labākās lielpilsētas aktrises un apvienojot izcilāko teātra darbinieku spēkus no Vidzemes un Tērbatas, kā arī sola vasaras mēnešos rādīt izbraukuma izrādes visā Vidzemē, bet jau rudenī doties uz Rīgu. (RLA. Nr. 80. 1918. g. 8. aprīlis).
Tieši šis mākslas žanrs spēj koncentrēt ap sevi rakstniekus, mūziķus, māksliniekus, aktierus un sabiedriskos darbiniekus. 7. aprīlī RLB Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu ar lielformāta darbu pēc poļu rakstnieka Henrika Senkeviča darba “Quo vadis?” motīviem, kas tiek izrādīts ar lieliem panākumiem. Kopumā ziemas sezonā ir nospēlētas 90 izrādes, kuru profesionālais līmenis ir ļoti dažādi vērtēts. Kā labākā izrāde tiek atzīmēta Antona Čehova luga “Trīs māsas”. Rīgas Latviešu teātra vasaras sezona darbu sāk jau nākamajā dienā – 8. aprīlī. (Baltijas Ziņas. Nr. 1., 1918. g. 1. maijs).
Iespējams, ka aktierus piesaistīja topošajam Valkas teātrim vairāki nosacījumi un tie būtu: latviešu kultūras un sabiedrisko darbinieku lielāks garīgais un materiālais atbalsts, kur par idejisko līderi izvirzās Jānis Akuraters. Valkā nepastāv tik agresīva okupācijas varas cenzūra un kontrole, kas arī ļauj izspraukties nacionālām idejām daudz biežāk publiskajā telpā nekā vāciskajā Rīgā. Arī līdzšinējiem Rīgas Latviešu teātra aktieriem ir jārēķinās ar darba slodzes samazināšanos, jo 4. maijā II pilsētas teātrī vasaras sezonu atklāj ķeizariskās Vācijas VIII armijas “frontes teātris”. Līdz ar to izrādes latviešu valodā skan vairs tikai divas reizes nedēļā – trešdienā un svētdienā. (RLA. Nr. 104., 1918. g. 6. maijs). Un pēdējais, kas nav mazsvarīgi: iespēja iegādāties vairāk un kvalitātes ziņā labākus pārtikas produktus, kas dod cerību izdzīvot.
Valkā, 1918. gada 23. aprīlī tiek likts pamats mūsdienu Latvijas Nacionālajam teātrim: nodibināts Latviešu Pagaidu Nacionālais teātris. Pasākumu atklāj teātra ideoloģiskais vadītājs, rakstnieks Jānis Akuraters, pēc tam tiek izrādīta Raiņa luga “Pūt, vējiņ”. Jaundibinātais teātris nes divu latviešu dižgaru – Raiņa un J. Akuratera – ideju radīt teātri, kura pamatā ir nacionālās kultūras vērtības un priekšroka dota latviešu dramaturģijai.
J. Akuraters, ievadot svinīgo vakaru, teic:
“Mūsu Nacionālais teātris mums ir nepieciešams kā mūsu nākotnes un tālākās eksistences dārgums. (..) Nacionālam teātrim jāapvieno mūsu dzejnieki, mūziķi, gleznotāji un aktieri vienā mākslas pasākumā, kas stiprinās mūsu tautu grūtos brīžos, kas rādīs cilvēcei to tikumisko spēku un daiļuma spēku bagātību, kas ir mūsu tautas būtnē. Jo teātris, sevišķi nacionālais, ir augstākā mākslas iestāde tautā, ir mūsu gara spožuma staru sakopojums vienā fokusā. (..) Nebūsim sīki savos ideālos un mūsu sapņos (..), ja gribam, lai šis mazais pasākums [domāts: teātra dibināšana] izaug par tautas mirdzošu templi.”
Materiālu sagatavoja – skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un Zanda Gertnere – Klicenko.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. III stāsts.
Straujās pārmaiņas austrumu frontē, kam seko lielvalstu – Vācijas, Austoungārijas, Osmāņu impērijas, Bulgārijas karalistes no vienas puses un Padomju Krievijas no otras puses – noslēgtais Brestas miera līgums (1918. g. 3. marts) daļai Latvijas iedzīvotāju rada pārliecību par ķeizariskās Vācijas nesatricināmo spēku un nepiekāpīgo ģeopolitisko ieinteresētību Baltijas zemju turpmākajā liktenī. To jau 1917. g. jūlijā – septembrī ir apliecinājis Vācijas ķeizars Vilhelms II ar savu klātesamību okupētajās teritorijās, apmeklējot austrumu frontes virspavēlnieka Bavārijas kroņprinča Leopolda štābu Jelgavā, ciemojoties pie ietekmīgās Kurzemes muižnieku fon Rekes dzimtas Jaunpilī, bet 5. – 6. septembrī uzturoties jau vācu ieņemtajā Rīgā.
Vēlāk šo laiku, savas dzīves atmiņu stāstā zīmīgi apraksta vācbaltiešu dzejniece un rakstniece, kādreizējā tukumniece, Ģertrūde fon den Brinkena: “Gadiem ilgais cerību piepildījuma sapnis bija īstenojies, vēl vairāk – gadu simtiem vecais dzimtu un paaudžu sapnis. (..) Vislabākais noskaņojums piepildīja visus tos, kas no šī notikuma daudz sagaidīja tagadnei un nākotnei.” (Ģ. fon den Brinkena. Nogrimusī zeme. Piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. Tukuma muzejs, 2015., 31., 43. lpp.).
Jaunie Vācijas panākumi karā un teritoriālās izmaiņas Baltijā, Baltkrievijā un Ukrainā rada labvēlīgus apstākļus baltvācu politiskajām aprindām. 1918. g. 8. martā Jelgavā Kurzemes paplašinātais landtāgs pasludina Kurzemes- Zemgales hercogistes atjaunošanu un pieņem lēmumu lūgt hercoga kroni pieņemt Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Nedēļu vēlāk, 15. martā, Berlīne jau “atzīst atjaunoto Kurzemes hercogvalsti”, taču pagaidām ķeizars nepieņem Kurzemes landtāga izteikto piedāvājumu. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 64., 1918. g. 18. marts).
Savukārt, jau 20. martā Rīgas pilsētas domes sanāksmē izskata jautājumu par turpmāko bijušo Krievijas provinču – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas – apvienošanu vienotā Baltijas valstī. Bet 22. martā Vidzemes landtāgs sasauc ārkārtas sēdi, kuras uzdevums ir rast risinājumu Vidzemes tiesiskajam stāvoklim pēc Bresta miera līguma. Sanāksmes nozīmi akceptē Vācijas ķeizara dēla, Prūsijas prinča, Adalberta klātbūtne un piedalīšanās Doma baznīcas dievkalpojumā. (RLA. Nr. 68., 1918. g. 22. marts; Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Vācbaltiešu nevienprātība Baltijas likteņa, tās teritoriālā un tiesiskā stāvokļa izlemšanā parādās arī turpmāk: pavasarī – vasarā.
Okupētās Rīgas vienīgais latviešu laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” sniedz minimālu informāciju par to sabiedrības daļu, kuras uzskati un rīcība neatbilst vācu varas un vietējās politiskās elites noteikumiem un prasībām kara apstākļos. Kā vienīgais lielākais mēģinājums pretoties okupācijas varai pirmajā pavasara mēnesī, minēts 5. marta incidents, kura rezultātā apcietināti 63 pilsētas iedzīvotāji. Avīzē šī masveida apcietināšana raksturota kā “sacelšanās pret atklāto kārtību”, izplatot skrejlapas, kurās atrodami “nekaunīgi ķengājumi” pret Vācijas valsti un karaspēku. Apcietinātie pretošanās dalībnieki nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Kurzemē. (RLA. Nr. 54., 1918. g. 6. marts). Cenzētās avīzes saturs, mūsdienu lasītājam neļauj patiesi izvērtēt vietējo iedzīvotāju pretošanos apjomus, to izvēlētās formas un reabilitēt dalībnieku vārdus.
Arī ziņas par nacionāli noskaņotām latviešu politiskām organizācijām, to lielumu un ietekmi uz sabiedrību laikrakstā ir niecīgas, tās vairāk līdzinās klusai smīkņāšanai par “jaukiem latviešu pulciņiem”. Raksturīgi, ka avīzē sniegtā informācija aprobežojas vienā teikumā. Piemēram: Valkā pastāv “kāda latviešu nacionālā padome [ lasīt: Latviešu Nacionālā Pagaidu padome], bet par viņas sastāvu nav nekādu drošu ziņu”. (RLA. Nr. 62., 1918. g. 15. marts).
Tāpat laikrakstā “Rīgas Latviešu Avīze” nav atrodama plašāka informācija par citviet izdotajiem latviešu preses izdevumiem. Valkā, kas ir pēdējo divu gadu laikā kļuvusi par latviešu politiskās un radošās inteliģences galvaspilsētu, iznāk divi nozīmīgi periodiskie izdevumi: mēnešraksts “Jaunā Latvija” un atjaunotais dienas laikraksts “Līdums”. Mēnešraksta “Jaunā Latvija” redakcija (Kārlis Skalbe, Artūrs Kroders) jau pirmajā izdevumā lasītājiem apsola, ka savu līdzdalību laikraksta tapšanā ir apstiprinājuši: gan rakstnieks Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Anna Brigadere un Jānis Jaunsudrabiņš, gan latviešu mitoloģijas pētnieks un filologs Kārlis Straubergs, gan jaunie mākslinieki Niklāvs Strunke, Voldemārs Tone un Kārlis Ubāns, kā arī komponists Alfrēds Kalniņš un sabiedriski politiskās domas veidotāji Miķelis Valters, Pauls Dāle, Eduards Virza u. c. Šo uzvārdu uzskaitījums vistiešākā veidā parāda izdevuma kvalitatīvo saturu, neaizmirstot, ka tas ir “no kara cenzūras atļauts”.
Otrs periodiskais izdevums – “Līdums” – sevi pozicionē kā tautas aizstāvi un interešu paudēju par apvienotu un patstāvīgu Latviju. Laikraksta redakcija min, ka lasītājs taps informēts par notikumiem visos Latvijas novados, neskatoties uz teritoriāli politiskajām pārmaiņām. Viena no laikraksta mērķauditorijām ir Kurzemes un Zemgales bēgļi, kuri pagaidu uzturēšanās vietas atraduši Vidzemē vai Pleskavas guberņā.
1918. g. februāra nogalē cauri Rīgai, tālāk uz Jelgavu dodas bēgļi, kuri bija apmetušies Valmieras, Cēsu apriņķos. To skaits gan ir neliels, taču kurzemnieku un zemgaliešu pārvietošanās pa pilsētas ielām ir gana pamanāma. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” uzrunā okupācijas iestādes, lai ātrāk palīdz nokārtot formalitātes un pārvietošanās atļauju izsniegšanu bēgļiem – latviešu zemniekiem, jo strauji tuvojas pavasaris ar lauku darbiem. Kurzemes un Zemgales bēgļi, nonākot Jelgavā, tiek sadalīti pēc piederības pagastiem, uzrādot personu apliecinošus dokumentus par patstāvīgo dzīves vietu 1914.- 1915. g. Tikai pēc tam vācu vara izsniedz atļauju atgriezties dzimtajās mājās. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts).
1919. gada pavasara ainu aculieciniece ir rakstniece un sabiedriskā darbiniece Anna Brigadere, kura pieredzēto apraksta atmiņu vēstījumā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes.” (1921). “Katru dienu dobjš, lēni ripojošu ratu troksnis ilgi atbalsojas Rīgā, aicinādams ļaudis pie logiem vai uz ielām. Tur tās garās bēgļu ratu rindas ar nabadzīgām rocības atliekām! Čīkstoši rati, vāji, nodzīti zirdziņi! (..) Divas govis ja kādam vai zirgs – tā jau bagātība. Bēgļus sapulcē etapa punktos un vada tad militārā apsardzībā cauri Rīgai. Satikties ar viņiem stingri noliegts.”
Bēgļu atgriešanos dzimtajās sētās veicina vairāki apstākļi. 1918. g. 23. februārī atklāj koka tiltu pār Daugavu, kas ļauj kurzemniekiem un zemgaliešiem kopā savu “bagātību”- ratiem, pajūgiem, ragavām un nedaudzajiem mājlopiem nonākt Daugavas kreisajā krastā. Arī 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums rada priekšstatu par turpmāko Vācijas teritoriālo virsuzraudzību, un, visbeidzot – ilgas pēc Tēvzemes un mājām…
Viens no lielākajiem un steidzamākajiem būvdarbiem vācu okupētajā Rīgā ir satiksmes atjaunošana pār Daugavu. 1917. g. septembrī Krievijas karaspēks atkāpjoties nodedzina koka tiltu un daļēji uzspridzina gan Dzelzs tiltu (1873), gan jauno Dzelzceļa tiltu (1914). 1917. g. septembra beigās ir uzbūvēts pagaidu koka tilts, bet jau 1918. g. 23. februārī svinīgi atklāts jaunais – 550 m garais un 6 m platais koka tilts pār Daugavu, tam tiek dots Vācijas pilsētas Lībekas nosaukums. Tilta arhitektoniski vizuālā kvalitāte nodrošina celtnes popularitāti vēl 20. gadu sākumā. (Dzimtenes Ziņas. Nr. 27., 1918. g. 5. marts; Nr. 36., 1918. g. 26. marts).
Lībekas tilts rīdziniekiem kalpo līdz 1924. g. 5. aprīlim, kad lielie Daugavas ledus krāvumi pārrauj tiltu, bet upes straume aiznes tā koka atlūzas līdz pat jūrai, pie Carnikavas krastiem. Šo vareno dabas spēku ir iemūžinājuši izcilie latviešu fotogrāfi Jānis Lerhs un Jānis Rieksts. (Nedēļa. Nr. 15., 1924. g. 11. aprīlis).
Daudz sarežģītāk vācu dzelzceļa karaspēka daļām, būvinženieriem, celtniekiem un vietējiem strādniekiem ziemas apstākļos nākas atjaunot uzspridzinātās Dzelzceļa tilta konstrukcijas. Pirmie, kas darbu uzsāk, ir ūdenslīdēji, kuru uzdevums ir konstatēt tilta dzelzs loku izcelšanas iespējas un bojājumus. 750 m garā un deviņu dzelzs loku konstrukciju saturošā Dzelzceļa tilta atklāšana notiek 1918. g. 16. martā. Laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” žurnālists aprakstot minēto notikumu, noslēgumā izsaka vēlējumu: “ lai tas [Dzelzceļa tilts] nepiedzīvotu vairs otru pasaules karu!”…. (RLA. Nr. 65., 1918. g. 19. marts).
Jaunuzbūvētais Lībekas tilts, Daugavas atbrīvošanās no smagās un reizē nedrošās ledus nastas un upes tvaikonīšu satiksmes atjaunošana nodrošina Pārdaugavas – Āgenskalna, Iļģuciema, Torņkalna – iedzīvotājiem veikt ikdienas gaitas, viņi beidzot var nokļūt Daugavas labajā krastā, pārtikas preču tirgus apkārtnē.
Kā informē un brīdina prese, Daugavas krastmalas tirgus un veikalu apmeklētāju skaits strauji pieaug marta nogalē, Lieldienu laikā. Pieaug arī negodīgo pārdevēju skaits, kas cenšas pārdot vecus, noturētus pārtikas produktus, īpaši olas, kā arī neļauj preci rūpīgi apskatīt (lasīt: paņemt rokās). Pieprasītais Lieldienu simbols “nebija ilgāku laiku nemaz dabūjamas” un maksā līdz 0.50 kapeikām gabalā. (RLA. Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Iespējams, ka žurnālista novērojumus pamanīja arī okupācijas pārvaldē, saskatot jaunas rekvizēšanas un nodokļu ievākšanas iespējas. Sākot ar 1. aprīli spēkā stājas jauns paziņojums vistu īpašniekiem Rīgas guberņas pilsētās un lauku iecirkņos par konkrētu skaitu olu nodošanu ik nedēļu. Samaksa par vienu olu – 0.40 feniņi. Paziņojuma neizpildīšanas gadījumā draud sods līdz 6000 markām vai sešu mēnešu cietums, vai “abus sodus savienojot” un, visbeidzot, saimnieka vistu konfiskācija. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis). Līdzīgi noteikumi jau pastāvēja Rīgas guberņā par piena obligāto nodošanu.
Pavasarim atnākot, bads ir pārņēmis visu Latvijas teritoriju, bet īpaši Rīgu. Okupācijas vara nevar nerēķināties ar rīdzinieku izmisumu un katastrofālo pārtikas trūkumu, kas arī veicina noziedzības izplatīšanos: tirdzniecību ar pārtikas surogātiem vai veciem produktiem, laupīšanu un spekulācijām. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” katrā numurā publicē informāciju par pārtikas, maizes, zupas un kartupeļu kartiņu izdalīšanas vietām pilsētā; zupas virtuvēm jeb “ķēķiem”, kā arī par veikalu īpašniekiem, kuri ir vai nav tiesīgi pārdot pārtikas produktus. Līdzās avīzes informatīvajām slejām un okupācijas varas paziņojumiem, laikrakstā publicētas sadaļas, kuru anonīmais rakstu autors cenšas lasītājiem sniegt skaidrojumu par bada situācijas rašanās iemesliem un Rīgas pilsētas Pārtikas valdes veiktajiem pasākumiem stāvokļa uzlabošanā. Autora stāstījums un paskaidrojumi vairāk līdzinās traģiskās situācijas attaisnošanai un sabiedrības nomierināšanas politikai, kuru ir akceptējusi okupācijas varas preses cenzūra.
1917. gada nogalē par vienīgo pilsētas pārtikas kartiņu izdales vietu kalpo Lielā ģilde, kur Pārtikas valdes darbinieki dienas laikā spēj apkalpot “tikai” 3000 iedzīvotāju. Situācija izmainās 1918. gada februārī – martā, kad pārtikas un maizes kartiņas sāk izsniegt vēl sešās Rīgas vietās: Alberta ielā – 13, Aleksandra – 69 (tagad Brīvības bulvāris), Tērbatas – 60, Strūgu – 4, Raņķu dambī – 1 un Āgenskalnā, Baložu ielā 15 (tagad Baložu iela 9). (RLA. Nr. 52., 1918. g. 4. marts; Nr. 65., 1918. g. 19. marts). Strauji pieaug arī veikalu un nelielo noliktavu skaits, kur pret maizes, kartupeļu, ziepju un pārtikas kartiņām ir iespēja nopirkt konkrēto produktu. 1918. g. sākumā Pārtikas valde apgādā un kontrolē apm. 40 tirdzniecības vietas, bet jau pavasarī – apm. 240.
Katram Rīgā vai citviet dzīvojošam cilvēkam tiek noteikta dienas, nedēļas vai mēneša pārtikas norma. Piemēram: 12. marta Pārtikas valdes organizētajā sapulcē pieņem zināšanai, ka turpmāko mēnešu pārtikas kopapjoma aprēķināšanai tiek ņemts vērā tā brīža pamatiedzīvotāju un bēgļu kopskaits Rīgas guberņā, t. i. 250 000. Plānotais paredz, ka ik nedēļu iedzīvotājam jāsaņem 1800 g maizes ( apm. 250 g dienā), ik pa pārnedēļām 150 g gaļas, “ilgstošā laika” periodā – 2000 g kartupeļu, bet zivju iegāde iespējama pēc pieveduma daudzuma atklātajās tirdzniecības vietās. (RLA. Nr. 63., 1918. g. 16. marts). Baltmaize, piens un sviests Rīgā tiek pārdots īpaši stingrā uzraudzībā, pretī pieprasot ārsta izsniegtu apliecinājumu par produkta izmantošanu zīdaiņa ēdināšanai vai ļoti slima cilvēka ārstēšanai. Lai nepieļautu vērtīgo produktu izšķērdēšanu, 15. martā stājās spēkā t.s. “kūku cepšanas aizliegums”, kas nosaka nepieļaut Rīgas guberņā vai citviet izgatavoto konditorijas izstrādājumu pārdošanu tirdzniecības vietās, kafejnīcās un restorānos. Par likuma pārkāpšanu draud naudas vai pat cietuma sods.
Cūkgaļas un liellopa gaļas trūkums veicina zirga un kumeļa gaļas straujo patēriņa pieaugumu, kaut arī presē tiek lūgts padomāt par gaidāmo miera periodu, kad šis mājdzīvnieks būs nepieciešams citām vajadzībām. Laikrakstu sludinājumos parādās īpašs apzīmējums: “gaļas zirgi”, kurus pieņem kautuves vai gaļas tirdzniecības vietas. Viena no šādām vietām atradās Āgenskalnā, Lielajā Lēģeru ielā – 18 (tagad Lielā Nometņu iela). (RLA. Nr. 43., 1918. g. 21. februāris).
“Rīgas Latviešu Avīzē” raksta arī par katastrofālo kartupeļu trūkumu, kā iemeslu norādot nolaidīgo rīcību 1917. g. rudenī, kad Rīgā tiek ievesti kartupeļi un nepārlasīti novietoti noliktavās. Rezultātā, ziemas vidū tiek konstatēts, ka 30 000 centneri kartupeļu ir nederīgi cilvēka uzturam…. Rīgas pilsētas Pārtikas valde steidzīgi ierīko divas “sakņaugu žāvētavas” bijušo alus darītavu – “Livonija” un “Gustavs Kuntcendorfs” telpās, kas ļauj iedzīvotājiem iegādāties lielo vērtību – kartupeli – lai varētu izdzīvot līdz nākamajai ražai. Bet zaudētie centneri liek par sevi manīt gan ziemā, gan pavasarī. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).
Mainoties gadalaikiem, vasarai nomainot pavasari, arī pārtikas apgādē notiek izmaiņas, taču tās ir nelielas. Saistošu informāciju sniedz sludinājumi, kuros līdztekus darba piedāvājumam un atalgojumam tiek uzrādītas citas darba devēja sniegtās priekšrocības. Piemēram, Valkas apriņķa pārvaldes darba sludinājumā, kas tiek publicēts vasaras vidū, nekvalificētā darba strādniekam noteikts atalgojums 2 – 4 markas dienā, mājvietas ierādīšana un bezmaksas uzturs – 250 g maizes, 300 g kartupeļu vai citu dārzeņu, 25 g sāls un 150 g gaļas nedēļā. Par atsevišķu samaksu ir iespēja iegādāties 50 g sviestu vai 100 g biezpiena. (Līdums. Nr. 105., 1918. g. 9. jūlijs).
Lai mazinātu līdzcilvēku ciešanas un iegūtu nepieciešamos līdzekļus pārtikas iegādei, latviešu inteliģence rīko dažāda rakstura labdarības pasākumus gan Latviešu Izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā, gan Rīgas Latviešu biedrībā. Viena no aktīvākajām sabiedriskajām darbiniecēm ir Anna Brigadere, kura uzņemas plānot un koordinēt gan aktieru un dziedātāju, gan rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos labdarības pasākumos. Piemēram, 17. martā Lieldienu svētku gaidās ir noorganizēts labdarības pasākums, kurā demonstrē Rembranta, Leonardo da Vinči, Ticiāna u. c. renesanses meistaru sakrāla rakstura darbus, izmantojot tā brīža jaunāko foto tehnoloģiju sasniegumu – diapozitīvu jeb “gaismas gleznu” (diapozitīvu nosaukums 20. gs. sākumā.). Vizuālos demonstrējumus pavada A. Brigaderes, J. Poruka un A. Saulieša komentāri un dzeja. (RLA., Nr. 63., 1918. g. 16. marts).
Saprotama arī pašu sabiedrisko darbinieku vēlme iegūt iztikas līdzekļus. Tā bijušais jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts un Latvijas autonomijas idejas (1903) autors Miķelis Valters ar lieliem panākumiem uzstājas par senās Ēģiptes un Grieķijas mākslas jautājumiem, stāstījumu vizualizējot ar “gaismas gleznām”.
Anna Brigadere savā atmiņu darbā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes” ar nelielu sarkasma devu raksturo tā laika Rīgu:
“Pavasaris!
Kustoņu izmedīšana rudenī, neizņemot pat kaķus, devusi interesantus rezultātus!
Ap Bastejkalnu, kā arī citur Rīgas dārzos pogo lakstīgalas!
Tas tagad skaļākais notikums!”
Materiālu sagatavoja – skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un Zanda Gertnere – Klicenko.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. II stāsts.
1918. gada janvāra sniega segu un aukstumu ir nomainījis februāra atkusnis, kas strauji izkausējis balto ziemas segu Rīgas ielās un atbrīvojis Daugavu no biezās ledus kārtas. Tas ļauj upes pasažieru kuģīšiem veikt pārvadājumus. Februāra otrajā pusē domas par pavasari liek aizmirst kailsals līdz pat -20 C°. Ilgstošais sals rada bažas par nākamo rudens ražu, kā, arī, par līdzcilvēkiem, kuriem kara radītā nabadzība un posts ir atņēmis visus iekrājumus. Straujās gaisa temperatūras izmaiņas cilvēkiem liek skaudri izjust vajadzību pēc piemērota apģērba, apaviem, malkas klēpja un šķīvja siltas zupas.
Rīgu ir apņēmis klusums. Pilsēta, kura vēl pirms I pasaules kara varēja lepoties ar strauji augošu iedzīvotāju skaitu (1913. g. – 517 000), dinamisku rūpniecības un būvniecības attīstību, nu ir pārtapusi par nelielu ķeizariskās Vācijas okupētu teritoriju, par pilsētu ar aptuveni 161 000 patstāvīgo iedzīvotāju un 49 000 Kurzemes un Zemgales bēgļu (1917. g. jūlijs). Pilsētnieku kopskaita samazināšanu veicināja vairākkārtējā cariskās Krievijas armijas mobilizācija; iestāžu, rūpniecības uzņēmumu evakuācija un cilvēku došanās bēgļu gaitās, radot dramatisku situāciju: Rīgas iedzīvotāju skaits nesasniedza pat 1897. gada līmeni – 255 879 iedzīvotāji. (Rīga. 1860- 1917. Rīga: Zinātne, 1978., 16.- 17. lpp.).
Iespējams klusuma un tukšuma sajūta Rīgas iedzīvotājiem kļūst vēl nepanesamāka pēc 1918. g. 5. februāra, kad nezināmas personas nogalina vācu karavīru un policistu Strēlnieku ielā. Okupācijas vara nekavējoties izsludina paziņojumu par “policijas stundas” ieviešanu no plkst. 21.00 līdz 05.00. Paziņojums reglamentē, ka “visi [Rīgas] uzvedumi, kino, teātri (..) slēdzami tik agri, ka apmeklētāji var pulksten 9 savus dzīvokļus būt aizsnieguši”. Par šī noteikuma pārkāpšanu draud naudas sods līdz 1000 markām vai cietumsods līdz 5 mēnešiem. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 31., 1918. g. 6. februāris; Nr. 54., 1918. g. 6. marts).
Vācu varas noteiktā “policijas stunda” vissmagāk skar Rīgas teātrus, kuri ir spiesti izmainīt izrāžu sākuma laiku, kā arī aizstāt līdzšinējās divas brīvdienu izrādes ar vienu. Pārmaiņu rezultātā katastrofāli samazinās teātru un citu kultūras pasākumu apmeklētāju skaits, kā arī kultūras iestāžu ienākumi. Pieaug to mākslinieku pulks, kuru atalgojums vairs nenodrošina pat iztikas minimumu.
Risinājumu problēmai cenšas atrast Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisija, kuru vada advokāts un laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” redaktors Fridrihs Veinbergs, kā arī grāmatu izdevējs, tulkotājs un aktieris Jānis Brigaders. 1918. g. 28. februārī notiek Teātra komisijas sēde, kurā izvirza divus priekšlikumus par turpmāko aktieru, teātra tehnisko darbinieku noslodzi un atalgojumu (lasīt: izdzīvošanu). Pirmais priekšlikums paredz atlaist lielāko daļu Rīgas Latviešu teātra darbinieku, tādejādi saglabājot līdzšinējās algas pārējiem; otrais priekšlikums – atalgojumu samazināt uz pusi, bet nodarbināt visus teātrim piederīgos cilvēkus. Tiek pieņemts pēdējais priekšlikums… Apzinoties latviešu skatuves mākslas saglabāšanas lielo nozīmi, Teātra komisija vēršas pie laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” lasītājiem ar lūgumu maksimāli atbalstīt Rīgas Latviešu teātri gan ar biļešu iegādi un “stiprāku apmeklēšanu”, gan ziedot līdzekļus jaunu izrāžu tapšanai un aktieru materiālā stāvokļa uzlabošanai.
“…Mūsu teātra spēkiem pie tagadējām dārgām uzturas cenām jau ar agrākām tā sauktām “pilnām” algām nācās grūti iztikt un, ka tādēļ augšminētais diemžēl nenovēršamais algas pamazinājums dara uz viņu dzīvi un veselību smagu iespaidu. Tādēļ publika un veicinātāji tiek lūgti, arī no savas puses pabalstīt savu teātri.” (RLA. Nr. 50., 1918. g. 1. marts; Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 12., 1938. g. 1. decembris).
Iespējams, RLB Teātra komisijas priekšstāvjiem notikušas pārrunas ar vācu varas iestādēm par Rīgas Latviešu teātra kritisko stāvokli un turpmāko likteni, kā rezultātā tiek daļēji atcelti 5. februāra kara laika noteikumi par “policijas stundas” ieviešanu un izpildi. Teātris no jauna drīkst apmeklētājus aicināt darbadienās uz izrādēm plkst. 20.00 un brīvdienā no piedāvātajām divām izrādēm skatīt vienu pēc izvēles, bet ieejas kartes jeb biļetes kopā ar personas identitātes dokumentu kalpo kā “nakts apliecība” līdz plkst. 24.00. (RLA. Nr. 53., 1918. g. 5. marts).
Teātra komisijas mēģinājumi uzlabot Rīgas Latviešu teātra materiālo situāciju ar atjaunotām, vērienīgām un laika pārbaudi izturējušām izrādēm, izmantojot pēc iespējas visu aktieru ansambli, piesaistot populārākos aktierus, kā arī, saglabājot biļešu atlaides skolu audzēkņiem un atgriežot izrādēm vakara norises laiku bija par maz, lai izdzīvotu!
Pēc plaša un daudzveidīga izrāžu piedāvājuma martā – Lieldienu laikā, 7. aprīlī Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu, bet teātra personāls ir spiests meklēt darbu ārpus II pilsētas teātra sienām. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).
Pārlapojot vācu okupācijas varas vienīgo atļauto latviešu periodisko izdevumu “Rīgas Latviešu Avīze”, kas iznāk no pirmdienas līdz sestdienai, uzmanību saista sludinājumu un reklāmu lappuses. Piemēram, nedēļas nogales laikrakstos tās ir pat 1/3 no kopapjoma. Kara laika sludinājumi un reklāmas paver mūsdienu lasītājam ieskatu Rīgas un tās apkārtnes cilvēku ikdienā, parāda patiesās vajadzības un tā laika piedāvājumu. Īpaši skaudri iezīmējas sadaļas “Pērk” un “Maina”, tajās parādās kara radītais trūkums un griba izdzīvot, līdzšinējo vērtību pārskatīšana un cenu kāpums pirmās nepieciešamības precēm – pārtikas produktiem un malkai.
Labvēlīgāka situācija izveidojas Rīgas apriņķa zemniekiem un piemājas dārziņu īpašniekiem, kuri spēj savas ģimenes nodrošināt ar iztikas minimumu, pārpalikumus mainīt vai pārdot, ievietojot sludinājumus avīzē. “Sausu malku pārdod vai maina pret pārtikas vielām”. (RLA. Nr. 48., 1918. g. 27. februāris). Šāda rakstura sludinājumi ir atrodami gandrīz katrā laikraksta numurā. Pavasara mēnešos pieaug gan pieprasījums, gan cena kartupeļu mizām, tās tiek izmantotas kā stādmateriāls vai lopbarība, bet sliktākajā gadījumā tās tiek novārītas un lietotas uzturā.
Savukārt veikalu un darbnīcu īpašnieki izmanto iespēju pārdod vai mainīt preci pret lauksaimniecības produktiem. Piemēram: “[Maina] jaunas stipras kurpes pret kartupeļiem, piepr.[asīt] Karlīnes ielā 3/5, kurpnieku veik.[alā]”; “pērk jeb maina cūkas speķi, sviestu un citas ēdamus produktus Lielajā Ņevas ielā Nr. 5a, galantērijas preču tirgotavā” vai “vēlos mainīt jaunu lielu gramofonu, kuram pārdošanas cena 180 r.[ubļi] (..) pret seši pūri (~288 kg) kartupeļu. Slokas ielā 18, pulksteņu un gramofonu darbn.[īcā] Ēr. Dammberg ”. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts; Nr. 48., 1918. g. 27. februāris.; Nr. 43., 1918. g. 21. febr.).
Vissarežģītākajā situācijā nonāca radošās inteliģences pārstāvji, Rīgas daudzbērnu ģimenes, kara invalīdi, bērni – bāreņi un gados veci cilvēki, kuru zināšanas, prasmes, veselības stāvoklis un iespējas neatbilda kara laika prasībām un vajadzībām. Viņu iespēja iegūt kaut minimālus materiālos līdzekļus bija veikt nekvalificētu vai mazkvalificētu darbu, piemēram, ielu attīrīšana no sniega, tā kausēšana; ledus vai malkas vešana un zāģēšana.
Inteliģence vēl var censties pārdot vērtīgākos priekšmetus: mūzikas instrumentus, mēbeles, traukus, kā arī dārglietas un apģērbu. Laikrakstā sludinātie darba piedāvājumi, galvenokārt, “meklēja” amatniekus: namdarus, mūrniekus, galdniekus, podniekus u. c. Salīdzinoši bieži taujāts pēc skolotāja ar plašām zināšanām un prasmi sagatavot iestājeksāmeniem. Taču februāra aukstums, kas daudzviet ielavījās neapkurinātos mājokļos, naudas un pārtikas trūkums, bezdarbs, nepietiekamā medicīniskā aprūpe, neziņa par nākotni un kara laika nabadzība daudzos radīja bezcerību un izmisumu, kā vienīgo iespējamo izeju saskatot pretlikumīgā darbībā. 1918. g. februārī, martā Rīgā strauji pieaug kriminālnoziegumu un pašnāvību skaits.
Laika periodā no 1917. g. septembra sākuma līdz 1918. gada 17. februārim Rīgas apkārtnē un pārējā Latvijas teritorijā būtiska militārā darbība nenotiek. Vācu okupācijas vara nostiprina pozīcijas Daugavas kreisajā krastā un lielākajā Rīgas apriņķa daļā. Relatīvo miera stāvokli nosaka uzsāktās starpvalstu sarunas starp ķeizarisko Vāciju un jauno valsti – Padomju Krieviju.
Rīgā un tās apkārtnē okupācijas varai, lai stabilizētu situāciju, bija jāpārņem pilsētas pārvalde, infrastruktūra, bija jālikvidē lielākie postījumi, kā arī nepieļaut jebkāda veida protesta rīcību no iedzīvotāju puses. No jauna kara darbība Latvijas teritorijā, tāpat kā visā Austrumu frontē aizsākas 18. februārī un noslēdzas 27. februārī. Pār Latviju, tāpat arī Igauniju, Lietuvu, Ukrainu, Rietumbaltkrieviju, plīvo ķeizariskās Vācijas un Austroungārijas karogi. Jauniegūto teritoriju tiesiski juridiskais apstiprinājums parakstīts 1918. g. 3. marta Brestas jeb Bresļitovskas miera līgumā starp tā brīža uzvarētājvalstīm un Padomju Krieviju.
“Latvju tauta meklē sev pašnoteikšanos.
Viņa ir iztērējusi daudz spēka un asiņu, uz brīdi it kā pagurusi, bet viņa saņemsies un pāraus savas saites.
Vislielākā cīņa viņai vēl pašai ar sevi.
Viņa nedrīkst gribēt, viņa nedrīkst sev ticēt.
Mēs esam bijuši tikai līdzeklis citu mērķiem, ne mērķis paši sev”.
(K. Skalbe. Mazās piezīmes. 1920)
Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zanda Gertnere – Klicenko.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. I stāsts.
2018. gada 18. novembrī svinēsim Latvijas valsts simtgadi. Latvijas simtgadei par godu izveidotajā mājaslapā www.lv100.lv, ir rakstīts: “Sagaidīsim to godam un cienīgi, lepni un priecīgi ar plašu pasākumu un norišu klāstu no 2017. līdz 2021. gadam, piedaloties ikvienam, kurš Latviju sauc par mājām un jūtas tai piederīgs neatkarīgi no vecuma, nodarbošanās, izglītības, dzimtās valodas vai šī brīža dzīvesvietas.” Vai daudzo notikumu un pasākumu virpulī mēs neesam pazaudējuši pašu galveno – Latvijas Republikas proklamēšanu. Vai tiek runāts, kādēļ un kādu notikumu iespaidā tapa mūsu valsts, mūsu Tēvzeme, ko šobrīd lepni saucam vārdā LATVIJA?
Latvijas kultūras un mākslas dzīve panīkst I pasaules kara laikā, kad ienāk jauni ideoloģiskie uzskati politiskajā dzīvē. Kopš 1915. gada Vācijas okupēto Baltijas teritoriju iedzīvotājiem nākas pielāgoties jaunās varas likumiem un kārtībai. Paralēli tam cenšoties saglabāt tās latviskās kultūras un mākslas vērtības, kas kļūst par garīgo “maizi” okupācijas gados.
1917. g. Ziemassvētki un jaunā, 1918. gada, sagaidīšana okupētajā Rīgā aizritēja salīdzinoši klusi. To ieskandināja Sv. Pētera baznīcas zvans un kāda tvaikoņa signāli, tam pāri skanēja vācu karavīru spēlētā mūzika, kas mijās ar izšautām svētku zalvēm. Nelielais sals pirmajās janvāra dienās veido ledus kārtu Rīgas kanālā, kopā pulcinot daudzos slidot gribētājus. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” (turpmāk – RLA) sistemātiski informē par izrādēm un aktieriem, piedāvā kritiķu viedokli, kā arī ziņo par biļešu cenu atlaidēm skolēniem, uzrādot skolu izsniegtās apliecības. 2. pilsētas teātrī (tag. Latvijas Nacionālajā teātrī) darbojas divas mākslinieku kopas. “Rīgas Latviešu teātris” janvārī izrāda gan A. Brigaderes lugu “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, gan R. Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls”. Dažkārt izrāžu starpbrīžos mūziku spēlē P. Jurjāna vadītais operas orķestris, par ko atsevišķi tiek ziņots presē. (RLA. Nr. 18., 1918. g. 22. janvāris).
Savukārt 31. janvāra vakarā ar Džuzepes Verdi operas “Traviata” pirmizrādi tiek atjaunota “Latvju opera” jeb “Latviešu opera”. Galvenajā lomā ir Ada Benefelde, orķestri vada Pāvuls Jurjāns (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).
Kara laika mākslas, mūzikas un teātra dzīvi atspoguļo frontes aizmugurē, Petrogradā, izdotais žurnāls “Skatuve” (1917- 1918), kura redakcijā strādā Eduards Smiļģis. Periodiskais izdevums sniedz plašu pārskatu par abās frontes pusēs esošajiem teātriem un aktieriem, nospēlētajām izrādēm un literārajiem vakariem, īpašu vērību veltot vācu neokupētās Valkas kultūras dzīvei: “… Tā kā Valka tagad ir kļuvusi gandrīz par galveno Latvijas centru, tad te ir ieplūduši lielos apmēros iedzīvotāji [bēgļi] un izrādes tiek labi apmeklētas.” (Skatuve. Nr. 1., 1917. g. 1. decembris). Tas liecina, ka Valkas nozīme pēc Rīgas krišanas (1917. g. 2.- 3. septembris) arī politiskās dzīves jomā ir strauji augusi.
1917. gada 17. novembrī nodibina Latviešu pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kas kļūst par Latvijas politiski tiesiskā statusa risinātāju. Organizācijā “apvienojušās visas latviešu valdošās organizācijas, grupas un partijas, kuras stāv uz nacionāla pamata”. (Līdums. Nr. 266., 1917. g. 21. novembris). 19. novembrī LPNP pieņem deklarāciju “Ārvalstīm un tautām”, pasludinot Latvijas autonomiju un teritoriālo nedalāmību: Vidzeme, Kurzeme un Latgale kā vienots veselums. Dažas dienas pēc deklarācijas pieņemšanas tiek publicēts emocionāls Kārļa Skalbes uzsaukums “Visiem latviešiem!”. (Līdums. Nr. 270., 1917. g. 25. novembris; Laika Vēstis. Nr. 44., 1917. g. 25. novembris). Valkā pieņemtā deklarācija “Ārvalstīm un tautām” ir pamats 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts ģeopolitiskās telpas apzīmēšanai.
Pārlapojot senos un ne tik senos fotogrāfiju albumus, pretim raugās dažādi ļaudis, vairums ir tikai “mēmi” stāvi bez vārda un uzvārda. Taču ikviens no viņiem ir devis savu artavu Latvijai. Fotografēšanas mirkļa fiksāciju daudzkārt ļauj identificēt tikai apģērbs vai formas tērps, dažkārt nepilnīgs paskaidrojums fotogrāfijas otrajā pusē. Vēl arvien neidentificēti paliek daudzi simti, pat tūkstoši, I pasaules kara (1914 – 1918) un Brīvības cīņu karavīri, virsnieki, jauniesaucamie un brīvprātīgie.
I pasaules karš un latviešu strēlnieki ir nedalāmi vārdu savienojumi 20.gs. sākumā. Strēlnieks – varonība un spožums, kā arī divējādi nākotnes ceļi, kas sadala nāciju pēc ideoloģiskās piederības. Kara ietekmē notiek latviešu karavīru nacionālās pašapziņas veidošanās un nostiprināšanās, tiek gūta pieredze un “izdzīvota nāves deja” kaujās pie Nāves salas (1916), Ziemassvētku un janvāra kaujās (1916 – 1917), kā arī pie Mazās Juglas (1917). Veidojas 800 tūkstošu liela bēgļu straume, kas aiznes prom sabiedrības zinošākos prātus.
Kara noslēgumā (1918) Eiropas kartē iezīmē nākotnes valstu – Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – robežas. Notiek strauja nācijas pašizaugsme – īsā laika periodā Vidzemes, Kurzemes vai Vitebskas guberņas vienkāršais iedzīvotājs kļūst par valstiski domājošu pilsoni.
1918. gada janvāra beigās laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” piedāvā lasītājam pārdomāt Vācijas okupēto teritoriju, “latviešu apgabalu”, nākotnes iespējas, saskatot piecus pastāvēšanas variantus. Trīs no tiem saistāmi ar Vāciju aizbildņa lomā, viens iekļaušanās padomju Krievijas sastāvā. Tikai piektais variants – “gaisa pils”, kā to nodēvē laikraksts – apvieno visus latviešu apgabalus “Latviešu valstī”, kur kontroles lomu uzņemtos Anglija, Francija, Itālija vai Krievija. Taču pēdējais attīstības ceļš “latviešu apgabaliem” neesot iespējams, jo Vācija kā kara uzvarētāja nav plānojusi atteikties no ieņemtajām teritorijām. (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).
1920. gadā Kārlis Skalbe – sabiedriskais darbinieks, publicists un rakstnieks – dokumentālajā darbā “Mazās piezīmes” raksta: “Tais dienās, kad dibinājās latviešu strēlnieku pulki, dzima tautas vienība. Tad pirmoreiz latviešu sabiedrībā dzima jēdziens, ka tauta ir valsts. Toreiz mūs apvienoja un padarīja par tautu no vāciešiem draudošās briesmas. Tagad mūs apvienos Latvijas jaunradīšanas darbs. Mēs kritizēsim viens otra kļūdas, kā tas darbā mēdz būt, bet mēs strādāsim blakus un neatlaidīsimies viens no otra, kamēr pils būs gatava: Latvija!”
Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zandas Gertnere – Klicenko.
