Februāra kopsapulce
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. II stāsts.
1918. gada janvāra sniega segu un aukstumu ir nomainījis februāra atkusnis, kas strauji izkausējis balto ziemas segu Rīgas ielās un atbrīvojis Daugavu no biezās ledus kārtas. Tas ļauj upes pasažieru kuģīšiem veikt pārvadājumus. Februāra otrajā pusē domas par pavasari liek aizmirst kailsals līdz pat -20 C°. Ilgstošais sals rada bažas par nākamo rudens ražu, kā, arī, par līdzcilvēkiem, kuriem kara radītā nabadzība un posts ir atņēmis visus iekrājumus. Straujās gaisa temperatūras izmaiņas cilvēkiem liek skaudri izjust vajadzību pēc piemērota apģērba, apaviem, malkas klēpja un šķīvja siltas zupas.
Rīgu ir apņēmis klusums. Pilsēta, kura vēl pirms I pasaules kara varēja lepoties ar strauji augošu iedzīvotāju skaitu (1913. g. – 517 000), dinamisku rūpniecības un būvniecības attīstību, nu ir pārtapusi par nelielu ķeizariskās Vācijas okupētu teritoriju, par pilsētu ar aptuveni 161 000 patstāvīgo iedzīvotāju un 49 000 Kurzemes un Zemgales bēgļu (1917. g. jūlijs). Pilsētnieku kopskaita samazināšanu veicināja vairākkārtējā cariskās Krievijas armijas mobilizācija; iestāžu, rūpniecības uzņēmumu evakuācija un cilvēku došanās bēgļu gaitās, radot dramatisku situāciju: Rīgas iedzīvotāju skaits nesasniedza pat 1897. gada līmeni – 255 879 iedzīvotāji. (Rīga. 1860- 1917. Rīga: Zinātne, 1978., 16.- 17. lpp.).
Iespējams klusuma un tukšuma sajūta Rīgas iedzīvotājiem kļūst vēl nepanesamāka pēc 1918. g. 5. februāra, kad nezināmas personas nogalina vācu karavīru un policistu Strēlnieku ielā. Okupācijas vara nekavējoties izsludina paziņojumu par “policijas stundas” ieviešanu no plkst. 21.00 līdz 05.00. Paziņojums reglamentē, ka “visi [Rīgas] uzvedumi, kino, teātri (..) slēdzami tik agri, ka apmeklētāji var pulksten 9 savus dzīvokļus būt aizsnieguši”. Par šī noteikuma pārkāpšanu draud naudas sods līdz 1000 markām vai cietumsods līdz 5 mēnešiem. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 31., 1918. g. 6. februāris; Nr. 54., 1918. g. 6. marts).
Vācu varas noteiktā “policijas stunda” vissmagāk skar Rīgas teātrus, kuri ir spiesti izmainīt izrāžu sākuma laiku, kā arī aizstāt līdzšinējās divas brīvdienu izrādes ar vienu. Pārmaiņu rezultātā katastrofāli samazinās teātru un citu kultūras pasākumu apmeklētāju skaits, kā arī kultūras iestāžu ienākumi. Pieaug to mākslinieku pulks, kuru atalgojums vairs nenodrošina pat iztikas minimumu.
Risinājumu problēmai cenšas atrast Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisija, kuru vada advokāts un laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” redaktors Fridrihs Veinbergs, kā arī grāmatu izdevējs, tulkotājs un aktieris Jānis Brigaders. 1918. g. 28. februārī notiek Teātra komisijas sēde, kurā izvirza divus priekšlikumus par turpmāko aktieru, teātra tehnisko darbinieku noslodzi un atalgojumu (lasīt: izdzīvošanu). Pirmais priekšlikums paredz atlaist lielāko daļu Rīgas Latviešu teātra darbinieku, tādejādi saglabājot līdzšinējās algas pārējiem; otrais priekšlikums – atalgojumu samazināt uz pusi, bet nodarbināt visus teātrim piederīgos cilvēkus. Tiek pieņemts pēdējais priekšlikums… Apzinoties latviešu skatuves mākslas saglabāšanas lielo nozīmi, Teātra komisija vēršas pie laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” lasītājiem ar lūgumu maksimāli atbalstīt Rīgas Latviešu teātri gan ar biļešu iegādi un “stiprāku apmeklēšanu”, gan ziedot līdzekļus jaunu izrāžu tapšanai un aktieru materiālā stāvokļa uzlabošanai.
“…Mūsu teātra spēkiem pie tagadējām dārgām uzturas cenām jau ar agrākām tā sauktām “pilnām” algām nācās grūti iztikt un, ka tādēļ augšminētais diemžēl nenovēršamais algas pamazinājums dara uz viņu dzīvi un veselību smagu iespaidu. Tādēļ publika un veicinātāji tiek lūgti, arī no savas puses pabalstīt savu teātri.” (RLA. Nr. 50., 1918. g. 1. marts; Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 12., 1938. g. 1. decembris).
Iespējams, RLB Teātra komisijas priekšstāvjiem notikušas pārrunas ar vācu varas iestādēm par Rīgas Latviešu teātra kritisko stāvokli un turpmāko likteni, kā rezultātā tiek daļēji atcelti 5. februāra kara laika noteikumi par “policijas stundas” ieviešanu un izpildi. Teātris no jauna drīkst apmeklētājus aicināt darbadienās uz izrādēm plkst. 20.00 un brīvdienā no piedāvātajām divām izrādēm skatīt vienu pēc izvēles, bet ieejas kartes jeb biļetes kopā ar personas identitātes dokumentu kalpo kā “nakts apliecība” līdz plkst. 24.00. (RLA. Nr. 53., 1918. g. 5. marts).
Teātra komisijas mēģinājumi uzlabot Rīgas Latviešu teātra materiālo situāciju ar atjaunotām, vērienīgām un laika pārbaudi izturējušām izrādēm, izmantojot pēc iespējas visu aktieru ansambli, piesaistot populārākos aktierus, kā arī, saglabājot biļešu atlaides skolu audzēkņiem un atgriežot izrādēm vakara norises laiku bija par maz, lai izdzīvotu!
Pēc plaša un daudzveidīga izrāžu piedāvājuma martā – Lieldienu laikā, 7. aprīlī Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu, bet teātra personāls ir spiests meklēt darbu ārpus II pilsētas teātra sienām. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).
Pārlapojot vācu okupācijas varas vienīgo atļauto latviešu periodisko izdevumu “Rīgas Latviešu Avīze”, kas iznāk no pirmdienas līdz sestdienai, uzmanību saista sludinājumu un reklāmu lappuses. Piemēram, nedēļas nogales laikrakstos tās ir pat 1/3 no kopapjoma. Kara laika sludinājumi un reklāmas paver mūsdienu lasītājam ieskatu Rīgas un tās apkārtnes cilvēku ikdienā, parāda patiesās vajadzības un tā laika piedāvājumu. Īpaši skaudri iezīmējas sadaļas “Pērk” un “Maina”, tajās parādās kara radītais trūkums un griba izdzīvot, līdzšinējo vērtību pārskatīšana un cenu kāpums pirmās nepieciešamības precēm – pārtikas produktiem un malkai.
Labvēlīgāka situācija izveidojas Rīgas apriņķa zemniekiem un piemājas dārziņu īpašniekiem, kuri spēj savas ģimenes nodrošināt ar iztikas minimumu, pārpalikumus mainīt vai pārdot, ievietojot sludinājumus avīzē. “Sausu malku pārdod vai maina pret pārtikas vielām”. (RLA. Nr. 48., 1918. g. 27. februāris). Šāda rakstura sludinājumi ir atrodami gandrīz katrā laikraksta numurā. Pavasara mēnešos pieaug gan pieprasījums, gan cena kartupeļu mizām, tās tiek izmantotas kā stādmateriāls vai lopbarība, bet sliktākajā gadījumā tās tiek novārītas un lietotas uzturā.
Savukārt veikalu un darbnīcu īpašnieki izmanto iespēju pārdod vai mainīt preci pret lauksaimniecības produktiem. Piemēram: “[Maina] jaunas stipras kurpes pret kartupeļiem, piepr.[asīt] Karlīnes ielā 3/5, kurpnieku veik.[alā]”; “pērk jeb maina cūkas speķi, sviestu un citas ēdamus produktus Lielajā Ņevas ielā Nr. 5a, galantērijas preču tirgotavā” vai “vēlos mainīt jaunu lielu gramofonu, kuram pārdošanas cena 180 r.[ubļi] (..) pret seši pūri (~288 kg) kartupeļu. Slokas ielā 18, pulksteņu un gramofonu darbn.[īcā] Ēr. Dammberg ”. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts; Nr. 48., 1918. g. 27. februāris.; Nr. 43., 1918. g. 21. febr.).
Vissarežģītākajā situācijā nonāca radošās inteliģences pārstāvji, Rīgas daudzbērnu ģimenes, kara invalīdi, bērni – bāreņi un gados veci cilvēki, kuru zināšanas, prasmes, veselības stāvoklis un iespējas neatbilda kara laika prasībām un vajadzībām. Viņu iespēja iegūt kaut minimālus materiālos līdzekļus bija veikt nekvalificētu vai mazkvalificētu darbu, piemēram, ielu attīrīšana no sniega, tā kausēšana; ledus vai malkas vešana un zāģēšana.
Inteliģence vēl var censties pārdot vērtīgākos priekšmetus: mūzikas instrumentus, mēbeles, traukus, kā arī dārglietas un apģērbu. Laikrakstā sludinātie darba piedāvājumi, galvenokārt, “meklēja” amatniekus: namdarus, mūrniekus, galdniekus, podniekus u. c. Salīdzinoši bieži taujāts pēc skolotāja ar plašām zināšanām un prasmi sagatavot iestājeksāmeniem. Taču februāra aukstums, kas daudzviet ielavījās neapkurinātos mājokļos, naudas un pārtikas trūkums, bezdarbs, nepietiekamā medicīniskā aprūpe, neziņa par nākotni un kara laika nabadzība daudzos radīja bezcerību un izmisumu, kā vienīgo iespējamo izeju saskatot pretlikumīgā darbībā. 1918. g. februārī, martā Rīgā strauji pieaug kriminālnoziegumu un pašnāvību skaits.
Laika periodā no 1917. g. septembra sākuma līdz 1918. gada 17. februārim Rīgas apkārtnē un pārējā Latvijas teritorijā būtiska militārā darbība nenotiek. Vācu okupācijas vara nostiprina pozīcijas Daugavas kreisajā krastā un lielākajā Rīgas apriņķa daļā. Relatīvo miera stāvokli nosaka uzsāktās starpvalstu sarunas starp ķeizarisko Vāciju un jauno valsti – Padomju Krieviju.
Rīgā un tās apkārtnē okupācijas varai, lai stabilizētu situāciju, bija jāpārņem pilsētas pārvalde, infrastruktūra, bija jālikvidē lielākie postījumi, kā arī nepieļaut jebkāda veida protesta rīcību no iedzīvotāju puses. No jauna kara darbība Latvijas teritorijā, tāpat kā visā Austrumu frontē aizsākas 18. februārī un noslēdzas 27. februārī. Pār Latviju, tāpat arī Igauniju, Lietuvu, Ukrainu, Rietumbaltkrieviju, plīvo ķeizariskās Vācijas un Austroungārijas karogi. Jauniegūto teritoriju tiesiski juridiskais apstiprinājums parakstīts 1918. g. 3. marta Brestas jeb Bresļitovskas miera līgumā starp tā brīža uzvarētājvalstīm un Padomju Krieviju.
“Latvju tauta meklē sev pašnoteikšanos.
Viņa ir iztērējusi daudz spēka un asiņu, uz brīdi it kā pagurusi, bet viņa saņemsies un pāraus savas saites.
Vislielākā cīņa viņai vēl pašai ar sevi.
Viņa nedrīkst gribēt, viņa nedrīkst sev ticēt.
Mēs esam bijuši tikai līdzeklis citu mērķiem, ne mērķis paši sev”.
(K. Skalbe. Mazās piezīmes. 1920)
Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zanda Gertnere – Klicenko.