2018. gadā, tuvojoties Latvijas simtgades svinībām, Rīgas Doma kora skolas saime, katra mēneša pēdējā trešdienā, tiekas kopsapulcēs, lai uzzinātu jaunu informāciju un atsvaidzinātu savas esošās zināšanas par Latvijas tapšanas laiku, nozīmīgiem notikumiem, spilgtiem personāžiem un vēlreiz apliecinātu sev šīs zemes skaistumu.
Kopsapulces vada un par aktualitātēm stāsta Rīgas Doma kora skolas vadītājs Gints Ceplenieks. Par Latvijas tapšanu, valsts senāku un nesenāku vēsturi kopsapulcēs stāsta vēstures skolotāja Ilze Jākobsone.
Marta kopsapulce
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. III stāsts.
Straujās pārmaiņas austrumu frontē, kam seko lielvalstu – Vācijas, Austoungārijas, Osmāņu impērijas, Bulgārijas karalistes no vienas puses un Padomju Krievijas no otras puses – noslēgtais Brestas miera līgums (1918. g. 3. marts) daļai Latvijas iedzīvotāju rada pārliecību par ķeizariskās Vācijas nesatricināmo spēku un nepiekāpīgo ģeopolitisko ieinteresētību Baltijas zemju turpmākajā liktenī. To jau 1917. g. jūlijā – septembrī ir apliecinājis Vācijas ķeizars Vilhelms II ar savu klātesamību okupētajās teritorijās, apmeklējot austrumu frontes virspavēlnieka Bavārijas kroņprinča Leopolda štābu Jelgavā, ciemojoties pie ietekmīgās Kurzemes muižnieku fon Rekes dzimtas Jaunpilī, bet 5. – 6. septembrī uzturoties jau vācu ieņemtajā Rīgā.
Vēlāk šo laiku, savas dzīves atmiņu stāstā zīmīgi apraksta vācbaltiešu dzejniece un rakstniece, kādreizējā tukumniece, Ģertrūde fon den Brinkena: “Gadiem ilgais cerību piepildījuma sapnis bija īstenojies, vēl vairāk – gadu simtiem vecais dzimtu un paaudžu sapnis. (..) Vislabākais noskaņojums piepildīja visus tos, kas no šī notikuma daudz sagaidīja tagadnei un nākotnei.” (Ģ. fon den Brinkena. Nogrimusī zeme. Piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. Tukuma muzejs, 2015., 31., 43. lpp.).
Jaunie Vācijas panākumi karā un teritoriālās izmaiņas Baltijā, Baltkrievijā un Ukrainā rada labvēlīgus apstākļus baltvācu politiskajām aprindām. 1918. g. 8. martā Jelgavā Kurzemes paplašinātais landtāgs pasludina Kurzemes- Zemgales hercogistes atjaunošanu un pieņem lēmumu lūgt hercoga kroni pieņemt Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Nedēļu vēlāk, 15. martā, Berlīne jau “atzīst atjaunoto Kurzemes hercogvalsti”, taču pagaidām ķeizars nepieņem Kurzemes landtāga izteikto piedāvājumu. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 64., 1918. g. 18. marts).
Savukārt, jau 20. martā Rīgas pilsētas domes sanāksmē izskata jautājumu par turpmāko bijušo Krievijas provinču – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas – apvienošanu vienotā Baltijas valstī. Bet 22. martā Vidzemes landtāgs sasauc ārkārtas sēdi, kuras uzdevums ir rast risinājumu Vidzemes tiesiskajam stāvoklim pēc Bresta miera līguma. Sanāksmes nozīmi akceptē Vācijas ķeizara dēla, Prūsijas prinča, Adalberta klātbūtne un piedalīšanās Doma baznīcas dievkalpojumā. (RLA. Nr. 68., 1918. g. 22. marts; Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Vācbaltiešu nevienprātība Baltijas likteņa, tās teritoriālā un tiesiskā stāvokļa izlemšanā parādās arī turpmāk: pavasarī – vasarā.
Okupētās Rīgas vienīgais latviešu laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” sniedz minimālu informāciju par to sabiedrības daļu, kuras uzskati un rīcība neatbilst vācu varas un vietējās politiskās elites noteikumiem un prasībām kara apstākļos. Kā vienīgais lielākais mēģinājums pretoties okupācijas varai pirmajā pavasara mēnesī, minēts 5. marta incidents, kura rezultātā apcietināti 63 pilsētas iedzīvotāji. Avīzē šī masveida apcietināšana raksturota kā “sacelšanās pret atklāto kārtību”, izplatot skrejlapas, kurās atrodami “nekaunīgi ķengājumi” pret Vācijas valsti un karaspēku. Apcietinātie pretošanās dalībnieki nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Kurzemē. (RLA. Nr. 54., 1918. g. 6. marts). Cenzētās avīzes saturs, mūsdienu lasītājam neļauj patiesi izvērtēt vietējo iedzīvotāju pretošanos apjomus, to izvēlētās formas un reabilitēt dalībnieku vārdus.
Arī ziņas par nacionāli noskaņotām latviešu politiskām organizācijām, to lielumu un ietekmi uz sabiedrību laikrakstā ir niecīgas, tās vairāk līdzinās klusai smīkņāšanai par “jaukiem latviešu pulciņiem”. Raksturīgi, ka avīzē sniegtā informācija aprobežojas vienā teikumā. Piemēram: Valkā pastāv “kāda latviešu nacionālā padome [ lasīt: Latviešu Nacionālā Pagaidu padome], bet par viņas sastāvu nav nekādu drošu ziņu”. (RLA. Nr. 62., 1918. g. 15. marts).
Tāpat laikrakstā “Rīgas Latviešu Avīze” nav atrodama plašāka informācija par citviet izdotajiem latviešu preses izdevumiem. Valkā, kas ir pēdējo divu gadu laikā kļuvusi par latviešu politiskās un radošās inteliģences galvaspilsētu, iznāk divi nozīmīgi periodiskie izdevumi: mēnešraksts “Jaunā Latvija” un atjaunotais dienas laikraksts “Līdums”. Mēnešraksta “Jaunā Latvija” redakcija (Kārlis Skalbe, Artūrs Kroders) jau pirmajā izdevumā lasītājiem apsola, ka savu līdzdalību laikraksta tapšanā ir apstiprinājuši: gan rakstnieks Jānis Akuraters, Antons Austriņš, Anna Brigadere un Jānis Jaunsudrabiņš, gan latviešu mitoloģijas pētnieks un filologs Kārlis Straubergs, gan jaunie mākslinieki Niklāvs Strunke, Voldemārs Tone un Kārlis Ubāns, kā arī komponists Alfrēds Kalniņš un sabiedriski politiskās domas veidotāji Miķelis Valters, Pauls Dāle, Eduards Virza u. c. Šo uzvārdu uzskaitījums vistiešākā veidā parāda izdevuma kvalitatīvo saturu, neaizmirstot, ka tas ir “no kara cenzūras atļauts”.
Otrs periodiskais izdevums – “Līdums” – sevi pozicionē kā tautas aizstāvi un interešu paudēju par apvienotu un patstāvīgu Latviju. Laikraksta redakcija min, ka lasītājs taps informēts par notikumiem visos Latvijas novados, neskatoties uz teritoriāli politiskajām pārmaiņām. Viena no laikraksta mērķauditorijām ir Kurzemes un Zemgales bēgļi, kuri pagaidu uzturēšanās vietas atraduši Vidzemē vai Pleskavas guberņā.
1918. g. februāra nogalē cauri Rīgai, tālāk uz Jelgavu dodas bēgļi, kuri bija apmetušies Valmieras, Cēsu apriņķos. To skaits gan ir neliels, taču kurzemnieku un zemgaliešu pārvietošanās pa pilsētas ielām ir gana pamanāma. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” uzrunā okupācijas iestādes, lai ātrāk palīdz nokārtot formalitātes un pārvietošanās atļauju izsniegšanu bēgļiem – latviešu zemniekiem, jo strauji tuvojas pavasaris ar lauku darbiem. Kurzemes un Zemgales bēgļi, nonākot Jelgavā, tiek sadalīti pēc piederības pagastiem, uzrādot personu apliecinošus dokumentus par patstāvīgo dzīves vietu 1914.- 1915. g. Tikai pēc tam vācu vara izsniedz atļauju atgriezties dzimtajās mājās. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts).
1919. gada pavasara ainu aculieciniece ir rakstniece un sabiedriskā darbiniece Anna Brigadere, kura pieredzēto apraksta atmiņu vēstījumā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes.” (1921). “Katru dienu dobjš, lēni ripojošu ratu troksnis ilgi atbalsojas Rīgā, aicinādams ļaudis pie logiem vai uz ielām. Tur tās garās bēgļu ratu rindas ar nabadzīgām rocības atliekām! Čīkstoši rati, vāji, nodzīti zirdziņi! (..) Divas govis ja kādam vai zirgs – tā jau bagātība. Bēgļus sapulcē etapa punktos un vada tad militārā apsardzībā cauri Rīgai. Satikties ar viņiem stingri noliegts.”
Bēgļu atgriešanos dzimtajās sētās veicina vairāki apstākļi. 1918. g. 23. februārī atklāj koka tiltu pār Daugavu, kas ļauj kurzemniekiem un zemgaliešiem kopā savu “bagātību”- ratiem, pajūgiem, ragavām un nedaudzajiem mājlopiem nonākt Daugavas kreisajā krastā. Arī 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums rada priekšstatu par turpmāko Vācijas teritoriālo virsuzraudzību, un, visbeidzot – ilgas pēc Tēvzemes un mājām…
Viens no lielākajiem un steidzamākajiem būvdarbiem vācu okupētajā Rīgā ir satiksmes atjaunošana pār Daugavu. 1917. g. septembrī Krievijas karaspēks atkāpjoties nodedzina koka tiltu un daļēji uzspridzina gan Dzelzs tiltu (1873), gan jauno Dzelzceļa tiltu (1914). 1917. g. septembra beigās ir uzbūvēts pagaidu koka tilts, bet jau 1918. g. 23. februārī svinīgi atklāts jaunais – 550 m garais un 6 m platais koka tilts pār Daugavu, tam tiek dots Vācijas pilsētas Lībekas nosaukums. Tilta arhitektoniski vizuālā kvalitāte nodrošina celtnes popularitāti vēl 20. gadu sākumā. (Dzimtenes Ziņas. Nr. 27., 1918. g. 5. marts; Nr. 36., 1918. g. 26. marts).
Lībekas tilts rīdziniekiem kalpo līdz 1924. g. 5. aprīlim, kad lielie Daugavas ledus krāvumi pārrauj tiltu, bet upes straume aiznes tā koka atlūzas līdz pat jūrai, pie Carnikavas krastiem. Šo vareno dabas spēku ir iemūžinājuši izcilie latviešu fotogrāfi Jānis Lerhs un Jānis Rieksts. (Nedēļa. Nr. 15., 1924. g. 11. aprīlis).
Daudz sarežģītāk vācu dzelzceļa karaspēka daļām, būvinženieriem, celtniekiem un vietējiem strādniekiem ziemas apstākļos nākas atjaunot uzspridzinātās Dzelzceļa tilta konstrukcijas. Pirmie, kas darbu uzsāk, ir ūdenslīdēji, kuru uzdevums ir konstatēt tilta dzelzs loku izcelšanas iespējas un bojājumus. 750 m garā un deviņu dzelzs loku konstrukciju saturošā Dzelzceļa tilta atklāšana notiek 1918. g. 16. martā. Laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” žurnālists aprakstot minēto notikumu, noslēgumā izsaka vēlējumu: “ lai tas [Dzelzceļa tilts] nepiedzīvotu vairs otru pasaules karu!”…. (RLA. Nr. 65., 1918. g. 19. marts).
Jaunuzbūvētais Lībekas tilts, Daugavas atbrīvošanās no smagās un reizē nedrošās ledus nastas un upes tvaikonīšu satiksmes atjaunošana nodrošina Pārdaugavas – Āgenskalna, Iļģuciema, Torņkalna – iedzīvotājiem veikt ikdienas gaitas, viņi beidzot var nokļūt Daugavas labajā krastā, pārtikas preču tirgus apkārtnē.
Kā informē un brīdina prese, Daugavas krastmalas tirgus un veikalu apmeklētāju skaits strauji pieaug marta nogalē, Lieldienu laikā. Pieaug arī negodīgo pārdevēju skaits, kas cenšas pārdot vecus, noturētus pārtikas produktus, īpaši olas, kā arī neļauj preci rūpīgi apskatīt (lasīt: paņemt rokās). Pieprasītais Lieldienu simbols “nebija ilgāku laiku nemaz dabūjamas” un maksā līdz 0.50 kapeikām gabalā. (RLA. Nr. 73., 1918. g. 28. marts). Iespējams, ka žurnālista novērojumus pamanīja arī okupācijas pārvaldē, saskatot jaunas rekvizēšanas un nodokļu ievākšanas iespējas. Sākot ar 1. aprīli spēkā stājas jauns paziņojums vistu īpašniekiem Rīgas guberņas pilsētās un lauku iecirkņos par konkrētu skaitu olu nodošanu ik nedēļu. Samaksa par vienu olu – 0.40 feniņi. Paziņojuma neizpildīšanas gadījumā draud sods līdz 6000 markām vai sešu mēnešu cietums, vai “abus sodus savienojot” un, visbeidzot, saimnieka vistu konfiskācija. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis). Līdzīgi noteikumi jau pastāvēja Rīgas guberņā par piena obligāto nodošanu.
Pavasarim atnākot, bads ir pārņēmis visu Latvijas teritoriju, bet īpaši Rīgu. Okupācijas vara nevar nerēķināties ar rīdzinieku izmisumu un katastrofālo pārtikas trūkumu, kas arī veicina noziedzības izplatīšanos: tirdzniecību ar pārtikas surogātiem vai veciem produktiem, laupīšanu un spekulācijām. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” katrā numurā publicē informāciju par pārtikas, maizes, zupas un kartupeļu kartiņu izdalīšanas vietām pilsētā; zupas virtuvēm jeb “ķēķiem”, kā arī par veikalu īpašniekiem, kuri ir vai nav tiesīgi pārdot pārtikas produktus. Līdzās avīzes informatīvajām slejām un okupācijas varas paziņojumiem, laikrakstā publicētas sadaļas, kuru anonīmais rakstu autors cenšas lasītājiem sniegt skaidrojumu par bada situācijas rašanās iemesliem un Rīgas pilsētas Pārtikas valdes veiktajiem pasākumiem stāvokļa uzlabošanā. Autora stāstījums un paskaidrojumi vairāk līdzinās traģiskās situācijas attaisnošanai un sabiedrības nomierināšanas politikai, kuru ir akceptējusi okupācijas varas preses cenzūra.
1917. gada nogalē par vienīgo pilsētas pārtikas kartiņu izdales vietu kalpo Lielā ģilde, kur Pārtikas valdes darbinieki dienas laikā spēj apkalpot “tikai” 3000 iedzīvotāju. Situācija izmainās 1918. gada februārī – martā, kad pārtikas un maizes kartiņas sāk izsniegt vēl sešās Rīgas vietās: Alberta ielā – 13, Aleksandra – 69 (tagad Brīvības bulvāris), Tērbatas – 60, Strūgu – 4, Raņķu dambī – 1 un Āgenskalnā, Baložu ielā 15 (tagad Baložu iela 9). (RLA. Nr. 52., 1918. g. 4. marts; Nr. 65., 1918. g. 19. marts). Strauji pieaug arī veikalu un nelielo noliktavu skaits, kur pret maizes, kartupeļu, ziepju un pārtikas kartiņām ir iespēja nopirkt konkrēto produktu. 1918. g. sākumā Pārtikas valde apgādā un kontrolē apm. 40 tirdzniecības vietas, bet jau pavasarī – apm. 240.
Katram Rīgā vai citviet dzīvojošam cilvēkam tiek noteikta dienas, nedēļas vai mēneša pārtikas norma. Piemēram: 12. marta Pārtikas valdes organizētajā sapulcē pieņem zināšanai, ka turpmāko mēnešu pārtikas kopapjoma aprēķināšanai tiek ņemts vērā tā brīža pamatiedzīvotāju un bēgļu kopskaits Rīgas guberņā, t. i. 250 000. Plānotais paredz, ka ik nedēļu iedzīvotājam jāsaņem 1800 g maizes ( apm. 250 g dienā), ik pa pārnedēļām 150 g gaļas, “ilgstošā laika” periodā – 2000 g kartupeļu, bet zivju iegāde iespējama pēc pieveduma daudzuma atklātajās tirdzniecības vietās. (RLA. Nr. 63., 1918. g. 16. marts). Baltmaize, piens un sviests Rīgā tiek pārdots īpaši stingrā uzraudzībā, pretī pieprasot ārsta izsniegtu apliecinājumu par produkta izmantošanu zīdaiņa ēdināšanai vai ļoti slima cilvēka ārstēšanai. Lai nepieļautu vērtīgo produktu izšķērdēšanu, 15. martā stājās spēkā t.s. “kūku cepšanas aizliegums”, kas nosaka nepieļaut Rīgas guberņā vai citviet izgatavoto konditorijas izstrādājumu pārdošanu tirdzniecības vietās, kafejnīcās un restorānos. Par likuma pārkāpšanu draud naudas vai pat cietuma sods.
Cūkgaļas un liellopa gaļas trūkums veicina zirga un kumeļa gaļas straujo patēriņa pieaugumu, kaut arī presē tiek lūgts padomāt par gaidāmo miera periodu, kad šis mājdzīvnieks būs nepieciešams citām vajadzībām. Laikrakstu sludinājumos parādās īpašs apzīmējums: “gaļas zirgi”, kurus pieņem kautuves vai gaļas tirdzniecības vietas. Viena no šādām vietām atradās Āgenskalnā, Lielajā Lēģeru ielā – 18 (tagad Lielā Nometņu iela). (RLA. Nr. 43., 1918. g. 21. februāris).
“Rīgas Latviešu Avīzē” raksta arī par katastrofālo kartupeļu trūkumu, kā iemeslu norādot nolaidīgo rīcību 1917. g. rudenī, kad Rīgā tiek ievesti kartupeļi un nepārlasīti novietoti noliktavās. Rezultātā, ziemas vidū tiek konstatēts, ka 30 000 centneri kartupeļu ir nederīgi cilvēka uzturam…. Rīgas pilsētas Pārtikas valde steidzīgi ierīko divas “sakņaugu žāvētavas” bijušo alus darītavu – “Livonija” un “Gustavs Kuntcendorfs” telpās, kas ļauj iedzīvotājiem iegādāties lielo vērtību – kartupeli – lai varētu izdzīvot līdz nākamajai ražai. Bet zaudētie centneri liek par sevi manīt gan ziemā, gan pavasarī. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).
Mainoties gadalaikiem, vasarai nomainot pavasari, arī pārtikas apgādē notiek izmaiņas, taču tās ir nelielas. Saistošu informāciju sniedz sludinājumi, kuros līdztekus darba piedāvājumam un atalgojumam tiek uzrādītas citas darba devēja sniegtās priekšrocības. Piemēram, Valkas apriņķa pārvaldes darba sludinājumā, kas tiek publicēts vasaras vidū, nekvalificētā darba strādniekam noteikts atalgojums 2 – 4 markas dienā, mājvietas ierādīšana un bezmaksas uzturs – 250 g maizes, 300 g kartupeļu vai citu dārzeņu, 25 g sāls un 150 g gaļas nedēļā. Par atsevišķu samaksu ir iespēja iegādāties 50 g sviestu vai 100 g biezpiena. (Līdums. Nr. 105., 1918. g. 9. jūlijs).
Lai mazinātu līdzcilvēku ciešanas un iegūtu nepieciešamos līdzekļus pārtikas iegādei, latviešu inteliģence rīko dažāda rakstura labdarības pasākumus gan Latviešu Izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā, gan Rīgas Latviešu biedrībā. Viena no aktīvākajām sabiedriskajām darbiniecēm ir Anna Brigadere, kura uzņemas plānot un koordinēt gan aktieru un dziedātāju, gan rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos labdarības pasākumos. Piemēram, 17. martā Lieldienu svētku gaidās ir noorganizēts labdarības pasākums, kurā demonstrē Rembranta, Leonardo da Vinči, Ticiāna u. c. renesanses meistaru sakrāla rakstura darbus, izmantojot tā brīža jaunāko foto tehnoloģiju sasniegumu – diapozitīvu jeb “gaismas gleznu” (diapozitīvu nosaukums 20. gs. sākumā.). Vizuālos demonstrējumus pavada A. Brigaderes, J. Poruka un A. Saulieša komentāri un dzeja. (RLA., Nr. 63., 1918. g. 16. marts).
Saprotama arī pašu sabiedrisko darbinieku vēlme iegūt iztikas līdzekļus. Tā bijušais jaunstrāvnieks, sociāldemokrāts un Latvijas autonomijas idejas (1903) autors Miķelis Valters ar lieliem panākumiem uzstājas par senās Ēģiptes un Grieķijas mākslas jautājumiem, stāstījumu vizualizējot ar “gaismas gleznām”.
Anna Brigadere savā atmiņu darbā “Dzelzs dūre. 1917 – 1918. gada piezīmes” ar nelielu sarkasma devu raksturo tā laika Rīgu:
“Pavasaris!
Kustoņu izmedīšana rudenī, neizņemot pat kaķus, devusi interesantus rezultātus!
Ap Bastejkalnu, kā arī citur Rīgas dārzos pogo lakstīgalas!
Tas tagad skaļākais notikums!”
Materiālu sagatavoja – skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un Zanda Gertnere – Klicenko.
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. II stāsts.
1918. gada janvāra sniega segu un aukstumu ir nomainījis februāra atkusnis, kas strauji izkausējis balto ziemas segu Rīgas ielās un atbrīvojis Daugavu no biezās ledus kārtas. Tas ļauj upes pasažieru kuģīšiem veikt pārvadājumus. Februāra otrajā pusē domas par pavasari liek aizmirst kailsals līdz pat -20 C°. Ilgstošais sals rada bažas par nākamo rudens ražu, kā, arī, par līdzcilvēkiem, kuriem kara radītā nabadzība un posts ir atņēmis visus iekrājumus. Straujās gaisa temperatūras izmaiņas cilvēkiem liek skaudri izjust vajadzību pēc piemērota apģērba, apaviem, malkas klēpja un šķīvja siltas zupas.
Rīgu ir apņēmis klusums. Pilsēta, kura vēl pirms I pasaules kara varēja lepoties ar strauji augošu iedzīvotāju skaitu (1913. g. – 517 000), dinamisku rūpniecības un būvniecības attīstību, nu ir pārtapusi par nelielu ķeizariskās Vācijas okupētu teritoriju, par pilsētu ar aptuveni 161 000 patstāvīgo iedzīvotāju un 49 000 Kurzemes un Zemgales bēgļu (1917. g. jūlijs). Pilsētnieku kopskaita samazināšanu veicināja vairākkārtējā cariskās Krievijas armijas mobilizācija; iestāžu, rūpniecības uzņēmumu evakuācija un cilvēku došanās bēgļu gaitās, radot dramatisku situāciju: Rīgas iedzīvotāju skaits nesasniedza pat 1897. gada līmeni – 255 879 iedzīvotāji. (Rīga. 1860- 1917. Rīga: Zinātne, 1978., 16.- 17. lpp.).
Iespējams klusuma un tukšuma sajūta Rīgas iedzīvotājiem kļūst vēl nepanesamāka pēc 1918. g. 5. februāra, kad nezināmas personas nogalina vācu karavīru un policistu Strēlnieku ielā. Okupācijas vara nekavējoties izsludina paziņojumu par “policijas stundas” ieviešanu no plkst. 21.00 līdz 05.00. Paziņojums reglamentē, ka “visi [Rīgas] uzvedumi, kino, teātri (..) slēdzami tik agri, ka apmeklētāji var pulksten 9 savus dzīvokļus būt aizsnieguši”. Par šī noteikuma pārkāpšanu draud naudas sods līdz 1000 markām vai cietumsods līdz 5 mēnešiem. (Rīgas Latviešu Avīze. Turpmāk: RLA. Nr. 31., 1918. g. 6. februāris; Nr. 54., 1918. g. 6. marts).
Vācu varas noteiktā “policijas stunda” vissmagāk skar Rīgas teātrus, kuri ir spiesti izmainīt izrāžu sākuma laiku, kā arī aizstāt līdzšinējās divas brīvdienu izrādes ar vienu. Pārmaiņu rezultātā katastrofāli samazinās teātru un citu kultūras pasākumu apmeklētāju skaits, kā arī kultūras iestāžu ienākumi. Pieaug to mākslinieku pulks, kuru atalgojums vairs nenodrošina pat iztikas minimumu.
Risinājumu problēmai cenšas atrast Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Teātra komisija, kuru vada advokāts un laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” redaktors Fridrihs Veinbergs, kā arī grāmatu izdevējs, tulkotājs un aktieris Jānis Brigaders. 1918. g. 28. februārī notiek Teātra komisijas sēde, kurā izvirza divus priekšlikumus par turpmāko aktieru, teātra tehnisko darbinieku noslodzi un atalgojumu (lasīt: izdzīvošanu). Pirmais priekšlikums paredz atlaist lielāko daļu Rīgas Latviešu teātra darbinieku, tādejādi saglabājot līdzšinējās algas pārējiem; otrais priekšlikums – atalgojumu samazināt uz pusi, bet nodarbināt visus teātrim piederīgos cilvēkus. Tiek pieņemts pēdējais priekšlikums… Apzinoties latviešu skatuves mākslas saglabāšanas lielo nozīmi, Teātra komisija vēršas pie laikraksta “Rīgas Latviešu Avīze” lasītājiem ar lūgumu maksimāli atbalstīt Rīgas Latviešu teātri gan ar biļešu iegādi un “stiprāku apmeklēšanu”, gan ziedot līdzekļus jaunu izrāžu tapšanai un aktieru materiālā stāvokļa uzlabošanai.
“…Mūsu teātra spēkiem pie tagadējām dārgām uzturas cenām jau ar agrākām tā sauktām “pilnām” algām nācās grūti iztikt un, ka tādēļ augšminētais diemžēl nenovēršamais algas pamazinājums dara uz viņu dzīvi un veselību smagu iespaidu. Tādēļ publika un veicinātāji tiek lūgti, arī no savas puses pabalstīt savu teātri.” (RLA. Nr. 50., 1918. g. 1. marts; Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 12., 1938. g. 1. decembris).
Iespējams, RLB Teātra komisijas priekšstāvjiem notikušas pārrunas ar vācu varas iestādēm par Rīgas Latviešu teātra kritisko stāvokli un turpmāko likteni, kā rezultātā tiek daļēji atcelti 5. februāra kara laika noteikumi par “policijas stundas” ieviešanu un izpildi. Teātris no jauna drīkst apmeklētājus aicināt darbadienās uz izrādēm plkst. 20.00 un brīvdienā no piedāvātajām divām izrādēm skatīt vienu pēc izvēles, bet ieejas kartes jeb biļetes kopā ar personas identitātes dokumentu kalpo kā “nakts apliecība” līdz plkst. 24.00. (RLA. Nr. 53., 1918. g. 5. marts).
Teātra komisijas mēģinājumi uzlabot Rīgas Latviešu teātra materiālo situāciju ar atjaunotām, vērienīgām un laika pārbaudi izturējušām izrādēm, izmantojot pēc iespējas visu aktieru ansambli, piesaistot populārākos aktierus, kā arī, saglabājot biļešu atlaides skolu audzēkņiem un atgriežot izrādēm vakara norises laiku bija par maz, lai izdzīvotu!
Pēc plaša un daudzveidīga izrāžu piedāvājuma martā – Lieldienu laikā, 7. aprīlī Rīgas Latviešu teātris noslēdz ziemas sezonu, bet teātra personāls ir spiests meklēt darbu ārpus II pilsētas teātra sienām. (RLA. Nr. 75., 1918. g. 2. aprīlis).
Pārlapojot vācu okupācijas varas vienīgo atļauto latviešu periodisko izdevumu “Rīgas Latviešu Avīze”, kas iznāk no pirmdienas līdz sestdienai, uzmanību saista sludinājumu un reklāmu lappuses. Piemēram, nedēļas nogales laikrakstos tās ir pat 1/3 no kopapjoma. Kara laika sludinājumi un reklāmas paver mūsdienu lasītājam ieskatu Rīgas un tās apkārtnes cilvēku ikdienā, parāda patiesās vajadzības un tā laika piedāvājumu. Īpaši skaudri iezīmējas sadaļas “Pērk” un “Maina”, tajās parādās kara radītais trūkums un griba izdzīvot, līdzšinējo vērtību pārskatīšana un cenu kāpums pirmās nepieciešamības precēm – pārtikas produktiem un malkai.
Labvēlīgāka situācija izveidojas Rīgas apriņķa zemniekiem un piemājas dārziņu īpašniekiem, kuri spēj savas ģimenes nodrošināt ar iztikas minimumu, pārpalikumus mainīt vai pārdot, ievietojot sludinājumus avīzē. “Sausu malku pārdod vai maina pret pārtikas vielām”. (RLA. Nr. 48., 1918. g. 27. februāris). Šāda rakstura sludinājumi ir atrodami gandrīz katrā laikraksta numurā. Pavasara mēnešos pieaug gan pieprasījums, gan cena kartupeļu mizām, tās tiek izmantotas kā stādmateriāls vai lopbarība, bet sliktākajā gadījumā tās tiek novārītas un lietotas uzturā.
Savukārt veikalu un darbnīcu īpašnieki izmanto iespēju pārdod vai mainīt preci pret lauksaimniecības produktiem. Piemēram: “[Maina] jaunas stipras kurpes pret kartupeļiem, piepr.[asīt] Karlīnes ielā 3/5, kurpnieku veik.[alā]”; “pērk jeb maina cūkas speķi, sviestu un citas ēdamus produktus Lielajā Ņevas ielā Nr. 5a, galantērijas preču tirgotavā” vai “vēlos mainīt jaunu lielu gramofonu, kuram pārdošanas cena 180 r.[ubļi] (..) pret seši pūri (~288 kg) kartupeļu. Slokas ielā 18, pulksteņu un gramofonu darbn.[īcā] Ēr. Dammberg ”. (RLA. Nr. 51., 1918. g. 2. marts; Nr. 48., 1918. g. 27. februāris.; Nr. 43., 1918. g. 21. febr.).
Vissarežģītākajā situācijā nonāca radošās inteliģences pārstāvji, Rīgas daudzbērnu ģimenes, kara invalīdi, bērni – bāreņi un gados veci cilvēki, kuru zināšanas, prasmes, veselības stāvoklis un iespējas neatbilda kara laika prasībām un vajadzībām. Viņu iespēja iegūt kaut minimālus materiālos līdzekļus bija veikt nekvalificētu vai mazkvalificētu darbu, piemēram, ielu attīrīšana no sniega, tā kausēšana; ledus vai malkas vešana un zāģēšana.
Inteliģence vēl var censties pārdot vērtīgākos priekšmetus: mūzikas instrumentus, mēbeles, traukus, kā arī dārglietas un apģērbu. Laikrakstā sludinātie darba piedāvājumi, galvenokārt, “meklēja” amatniekus: namdarus, mūrniekus, galdniekus, podniekus u. c. Salīdzinoši bieži taujāts pēc skolotāja ar plašām zināšanām un prasmi sagatavot iestājeksāmeniem. Taču februāra aukstums, kas daudzviet ielavījās neapkurinātos mājokļos, naudas un pārtikas trūkums, bezdarbs, nepietiekamā medicīniskā aprūpe, neziņa par nākotni un kara laika nabadzība daudzos radīja bezcerību un izmisumu, kā vienīgo iespējamo izeju saskatot pretlikumīgā darbībā. 1918. g. februārī, martā Rīgā strauji pieaug kriminālnoziegumu un pašnāvību skaits.
Laika periodā no 1917. g. septembra sākuma līdz 1918. gada 17. februārim Rīgas apkārtnē un pārējā Latvijas teritorijā būtiska militārā darbība nenotiek. Vācu okupācijas vara nostiprina pozīcijas Daugavas kreisajā krastā un lielākajā Rīgas apriņķa daļā. Relatīvo miera stāvokli nosaka uzsāktās starpvalstu sarunas starp ķeizarisko Vāciju un jauno valsti – Padomju Krieviju.
Rīgā un tās apkārtnē okupācijas varai, lai stabilizētu situāciju, bija jāpārņem pilsētas pārvalde, infrastruktūra, bija jālikvidē lielākie postījumi, kā arī nepieļaut jebkāda veida protesta rīcību no iedzīvotāju puses. No jauna kara darbība Latvijas teritorijā, tāpat kā visā Austrumu frontē aizsākas 18. februārī un noslēdzas 27. februārī. Pār Latviju, tāpat arī Igauniju, Lietuvu, Ukrainu, Rietumbaltkrieviju, plīvo ķeizariskās Vācijas un Austroungārijas karogi. Jauniegūto teritoriju tiesiski juridiskais apstiprinājums parakstīts 1918. g. 3. marta Brestas jeb Bresļitovskas miera līgumā starp tā brīža uzvarētājvalstīm un Padomju Krieviju.
“Latvju tauta meklē sev pašnoteikšanos.
Viņa ir iztērējusi daudz spēka un asiņu, uz brīdi it kā pagurusi, bet viņa saņemsies un pāraus savas saites.
Vislielākā cīņa viņai vēl pašai ar sevi.
Viņa nedrīkst gribēt, viņa nedrīkst sev ticēt.
Mēs esam bijuši tikai līdzeklis citu mērķiem, ne mērķis paši sev”.
(K. Skalbe. Mazās piezīmes. 1920)
Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zanda Gertnere – Klicenko.
Janvāra kopsapulce
Pārlapojot Latvijas vēstures lappuses. I stāsts.
2018. gada 18. novembrī svinēsim Latvijas valsts simtgadi. Latvijas simtgadei par godu izveidotajā mājaslapā www.lv100.lv, ir rakstīts: “Sagaidīsim to godam un cienīgi, lepni un priecīgi ar plašu pasākumu un norišu klāstu no 2017. līdz 2021. gadam, piedaloties ikvienam, kurš Latviju sauc par mājām un jūtas tai piederīgs neatkarīgi no vecuma, nodarbošanās, izglītības, dzimtās valodas vai šī brīža dzīvesvietas.” Vai daudzo notikumu un pasākumu virpulī mēs neesam pazaudējuši pašu galveno – Latvijas Republikas proklamēšanu. Vai tiek runāts, kādēļ un kādu notikumu iespaidā tapa mūsu valsts, mūsu Tēvzeme, ko šobrīd lepni saucam vārdā LATVIJA?
Latvijas kultūras un mākslas dzīve panīkst I pasaules kara laikā, kad ienāk jauni ideoloģiskie uzskati politiskajā dzīvē. Kopš 1915. gada Vācijas okupēto Baltijas teritoriju iedzīvotājiem nākas pielāgoties jaunās varas likumiem un kārtībai. Paralēli tam cenšoties saglabāt tās latviskās kultūras un mākslas vērtības, kas kļūst par garīgo “maizi” okupācijas gados.
1917. g. Ziemassvētki un jaunā, 1918. gada, sagaidīšana okupētajā Rīgā aizritēja salīdzinoši klusi. To ieskandināja Sv. Pētera baznīcas zvans un kāda tvaikoņa signāli, tam pāri skanēja vācu karavīru spēlētā mūzika, kas mijās ar izšautām svētku zalvēm. Nelielais sals pirmajās janvāra dienās veido ledus kārtu Rīgas kanālā, kopā pulcinot daudzos slidot gribētājus. Laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” (turpmāk – RLA) sistemātiski informē par izrādēm un aktieriem, piedāvā kritiķu viedokli, kā arī ziņo par biļešu cenu atlaidēm skolēniem, uzrādot skolu izsniegtās apliecības. 2. pilsētas teātrī (tag. Latvijas Nacionālajā teātrī) darbojas divas mākslinieku kopas. “Rīgas Latviešu teātris” janvārī izrāda gan A. Brigaderes lugu “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, gan R. Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls”. Dažkārt izrāžu starpbrīžos mūziku spēlē P. Jurjāna vadītais operas orķestris, par ko atsevišķi tiek ziņots presē. (RLA. Nr. 18., 1918. g. 22. janvāris).
Savukārt 31. janvāra vakarā ar Džuzepes Verdi operas “Traviata” pirmizrādi tiek atjaunota “Latvju opera” jeb “Latviešu opera”. Galvenajā lomā ir Ada Benefelde, orķestri vada Pāvuls Jurjāns (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).
Kara laika mākslas, mūzikas un teātra dzīvi atspoguļo frontes aizmugurē, Petrogradā, izdotais žurnāls “Skatuve” (1917- 1918), kura redakcijā strādā Eduards Smiļģis. Periodiskais izdevums sniedz plašu pārskatu par abās frontes pusēs esošajiem teātriem un aktieriem, nospēlētajām izrādēm un literārajiem vakariem, īpašu vērību veltot vācu neokupētās Valkas kultūras dzīvei: “… Tā kā Valka tagad ir kļuvusi gandrīz par galveno Latvijas centru, tad te ir ieplūduši lielos apmēros iedzīvotāji [bēgļi] un izrādes tiek labi apmeklētas.” (Skatuve. Nr. 1., 1917. g. 1. decembris). Tas liecina, ka Valkas nozīme pēc Rīgas krišanas (1917. g. 2.- 3. septembris) arī politiskās dzīves jomā ir strauji augusi.
1917. gada 17. novembrī nodibina Latviešu pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kas kļūst par Latvijas politiski tiesiskā statusa risinātāju. Organizācijā “apvienojušās visas latviešu valdošās organizācijas, grupas un partijas, kuras stāv uz nacionāla pamata”. (Līdums. Nr. 266., 1917. g. 21. novembris). 19. novembrī LPNP pieņem deklarāciju “Ārvalstīm un tautām”, pasludinot Latvijas autonomiju un teritoriālo nedalāmību: Vidzeme, Kurzeme un Latgale kā vienots veselums. Dažas dienas pēc deklarācijas pieņemšanas tiek publicēts emocionāls Kārļa Skalbes uzsaukums “Visiem latviešiem!”. (Līdums. Nr. 270., 1917. g. 25. novembris; Laika Vēstis. Nr. 44., 1917. g. 25. novembris). Valkā pieņemtā deklarācija “Ārvalstīm un tautām” ir pamats 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts ģeopolitiskās telpas apzīmēšanai.
Pārlapojot senos un ne tik senos fotogrāfiju albumus, pretim raugās dažādi ļaudis, vairums ir tikai “mēmi” stāvi bez vārda un uzvārda. Taču ikviens no viņiem ir devis savu artavu Latvijai. Fotografēšanas mirkļa fiksāciju daudzkārt ļauj identificēt tikai apģērbs vai formas tērps, dažkārt nepilnīgs paskaidrojums fotogrāfijas otrajā pusē. Vēl arvien neidentificēti paliek daudzi simti, pat tūkstoši, I pasaules kara (1914 – 1918) un Brīvības cīņu karavīri, virsnieki, jauniesaucamie un brīvprātīgie.
I pasaules karš un latviešu strēlnieki ir nedalāmi vārdu savienojumi 20.gs. sākumā. Strēlnieks – varonība un spožums, kā arī divējādi nākotnes ceļi, kas sadala nāciju pēc ideoloģiskās piederības. Kara ietekmē notiek latviešu karavīru nacionālās pašapziņas veidošanās un nostiprināšanās, tiek gūta pieredze un “izdzīvota nāves deja” kaujās pie Nāves salas (1916), Ziemassvētku un janvāra kaujās (1916 – 1917), kā arī pie Mazās Juglas (1917). Veidojas 800 tūkstošu liela bēgļu straume, kas aiznes prom sabiedrības zinošākos prātus.
Kara noslēgumā (1918) Eiropas kartē iezīmē nākotnes valstu – Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – robežas. Notiek strauja nācijas pašizaugsme – īsā laika periodā Vidzemes, Kurzemes vai Vitebskas guberņas vienkāršais iedzīvotājs kļūst par valstiski domājošu pilsoni.
1918. gada janvāra beigās laikraksts “Rīgas Latviešu Avīze” piedāvā lasītājam pārdomāt Vācijas okupēto teritoriju, “latviešu apgabalu”, nākotnes iespējas, saskatot piecus pastāvēšanas variantus. Trīs no tiem saistāmi ar Vāciju aizbildņa lomā, viens iekļaušanās padomju Krievijas sastāvā. Tikai piektais variants – “gaisa pils”, kā to nodēvē laikraksts – apvieno visus latviešu apgabalus “Latviešu valstī”, kur kontroles lomu uzņemtos Anglija, Francija, Itālija vai Krievija. Taču pēdējais attīstības ceļš “latviešu apgabaliem” neesot iespējams, jo Vācija kā kara uzvarētāja nav plānojusi atteikties no ieņemtajām teritorijām. (RLA. Nr. 26., 1918. g. 31. janvāris).
1920. gadā Kārlis Skalbe – sabiedriskais darbinieks, publicists un rakstnieks – dokumentālajā darbā “Mazās piezīmes” raksta: “Tais dienās, kad dibinājās latviešu strēlnieku pulki, dzima tautas vienība. Tad pirmoreiz latviešu sabiedrībā dzima jēdziens, ka tauta ir valsts. Toreiz mūs apvienoja un padarīja par tautu no vāciešiem draudošās briesmas. Tagad mūs apvienos Latvijas jaunradīšanas darbs. Mēs kritizēsim viens otra kļūdas, kā tas darbā mēdz būt, bet mēs strādāsim blakus un neatlaidīsimies viens no otra, kamēr pils būs gatava: Latvija!”
Tekstu sagatavoja vēstures skolotājas Ilze Jākobsone, Sarmīte Andžāne un latviešu valodas skolotāja Zandas Gertnere – Klicenko.
